Jaunie neuztver nopietni frāzi par to, ka arī viņi reiz būs veci un pārtiks no plikas pensijas. Jaunajiem liekas, ar viņiem nekad nekas tāds nenotiks. Bet diemžēl nav vēl izdomāts mūžīgās jaunības un nebeidzamas darbspējas eliksīrs. Šodien Latvijā nav saistoša arī sabiedrībā daudzinātā morāle, ka pieaugušajiem bērniem ir materiāli jāuztur savi vecāki. Visi kuļas paši un kā var. Smagās vecumdienas kropļo raksturu. Par to nesen pārliecinājos, parunādama ar kādu vientuļu pensionāri, kura man līdz šim bija šķitusi par labestības iemiesojumu. Seniore sūdzējās par savas daudzdzīvokļu mājas vecāko, kurš pret viņas gribu ir renovējis ēku un uzspiedis logu nomaiņu, kaut viņa bijusi kategoriski pret. Tagad, gribot vai ne, arī viņai visu atlikušo mūžu būšot jāmaksā par mājas uzlabojumiem, tostarp par viņas dzīvoklim neieliktajiem logiem. “Es katru dienu lūdzu Dievu, lai mājas vecākajam notiktu kaut kas slikts,” noducināja pensionāre, liekot man izbrīnā palikt ar muti vaļā. Lai kā es centos sievieti pārliecināt, ka tā domāt un vēlēt nav labi, viņa palika pie sava. Vēl piebilda: “Bez jauniem logiem dzīvot varu, bet bez steidzamas un dārgas acu operācijas – nevaru.” Šokējoši, līdz kādam izmisumam vecu cilvēku var novest dzīve – vienlaikus nabadzībā un uzspiestā dārdzībā. Visiem taču ir labi zināms, ka visapzinīgākie maksātāji ir pensionāri. Viņi neprot dzīvot, būdami parādā, tāpēc taupa, kur var un cik var, ir pat gatavi dzīvot pusbadā. Un, ja vēl šajā spriedzē ir jāpērk zāles vai jāapmaksā operācija, var salūzt par saulaina rakstura cilvēks.
