Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Austris Pujāts.
Dzimis: 1969.gada 30.aprīlī Stradu pagasta “Vīksnukalnos”.
Izglītība: Stradu pamatskola, Rēzeknes 14. profesionāli tehniskā skola – būvgaldnieks.
Darbs: Stradu pagasta galdniecībā, 12 gadus SIA “Alfo A.A.” galdniecībā.
Vaļasprieks: dejošana, ceļošana, ogošana, sēņošana un makšķerēšana.
“Par mani rakstīsiet tāpēc, ka esmu tāds jocīgs?” skan Austra pretjautājums, kad piedāvājam parunāt par šobrīd vientuļa vīrieša dzīves ikdienu. “Kāpēc jocīgs?” “Tāpēc, ka, atšķirībā no citiem, ielaižos visādās trakās avantūrās, piemēram, kā šis televīzijas šovs, kur lauku saimnieki meklē sievu. Neviens jau mani uz to ar varu nespieda. Pats izdomāju. Pašam sava galva uz pleciem, lai gan bija, kas pasmējās, ka pats nevaru sev sievu sameklēt. Viens otrs man teica, ka viņš gan šovā nepiedalītos, un joprojām nebeidz brīnīties, kā esmu to atļāvies,” saka Stradu pagasta iedzīvotājs Austris Pujāts.
Pavasarī, kad televīzijā reklamēts, ka būs jauns šovs, Austris interesējies, kā tam pieteikties. Tā kā viņam mājās nav interneta, vīrietis devies uz pagasta bibliotēku, lai sīkāk uzzinātu visu par jauno šovu un aizpildītu pieteikuma anketu. “Bibliotekāre izbrīnījusies vaicāja, vai patiešām to sūtīšu. Nu, kas tad tur traks! Pagāja aptuveni piecas dienas, kad jau atskanēja tālruņa zvans, un man tika paziņots, ka esmu pirmo atlases kārtu izturējis. Šovs ir un paliek šovs. Es jau šobrīd zinu, ka neesmu ticis šova fināla piecniekā, bet tas jau netraucē saņemt desmitiem vēstuļu no citiem novadiem un pat no Gulbenes novada. Citiem šova dalībniekiem, cik zinu, bija gandrīz divi simti vēstuļu,” rēķina Austris.
“Liela nozīme, cilvēku pirmo reizi ieraugot, ir vizuālajam tēlam. Visiem vīriešiem jau nepatīk vienas un tās pašas sievietes. Katrs izvēlās pēc savas gaumes un patikas. Nav jau tā, ka nevienai neesmu atbildējis. Esmu sazinājies arī telefoniski, “draugu” portālā apskatījies un tamlīdzīgi. Ciemos gan vēl pagaidām neviena nav atbraukusi, ne arī pats esmu kādu apciemojis. Godīgi sakot, es patiešām meklēju saimnieci, lai tiktu galā ar visiem darbiem. Laiks rādīs, kā viss izvērtīsies,” nesteidzīgi prāto Austris.
Radošs galdnieks
“Vīksnukalni” ir viņa dzimtās mājas. Saimniecība esot neliela, tikai dārzs, siltumnīca, sliekas, suns un kaķis. Austrim ir divi brāļi un māsa, bet vecāku mājās viņš saimnieko viens pats. Kā prot un spēj, tā cīnās ar visiem darbiem. Austris neslēpj, ka grūtāk esot ziemā, kad pēc deju mēģinājumiem senioru deju kopā “Vērdiņš” viņš mājās atgriežoties tikai desmitos vakarā. Laukā mīnus 20 grādu aukstums. Tumsa. “Kurinu krāsnis, neko citu jau vairs paspēt nevar. Dažkārt ir vientuļi, bet tagad jau ir televizors. Arī ar kaķi parunājos. Manī ir apvienots viss. Esmu sapņotājs, romantiķis, azartu mīlošs un radošs, jo uzskatu, ka arī galdnieka arods ir radošs. Uzņemos tādus darbus, no kuriem citi labprātāk atsakās, bet, ja man tas patīk, kāpēc ne. Piemēram, kāpnes ne jau visi galdnieki vēlas taisīt, bet es to daru labprāt. Man patīk taisīt arī sarežģītākas durvis. Ja vienas esmu gatavojis trīs nedēļas, jo cilvēkiem ir dažāda gaume, tad otru durvju izgatavošanai pat diena nav vajadzīga. Strādājot par visu ko var prātot,” saka Austris.
Lai gan Austris ir galdnieks, tomēr paša māja pie jaunām durvīm un logiem vēl neesot tikusi. Bieži par to domāts, bet viņam vienmēr griboties kaut ko labāku un labāku, jo tehnoloģijas attīstoties strauji. “Kamēr tā domāju un pats pilnveidojos, paiet laiks. Ja atrastu saimnieci, iespējams arī jaunu māju pats ar savām rokām uzbūvētu. Mazliet jau esmu to iesācis. Tā nu stāv,” domīgi bilst Austris.
Saimnieci – par sevi jaunāku
Bijusi viņam viena nopietna draudzene, bet tad sieviete izdomājusi, ka “Vīksnukalnos” vairs nepatīk. To pateikusi un vienā dienā prom bijusi. “Kā tad es viņu varēju aizturēt? Ja cilvēks uzskata, ka rīkojas pareizi, lai tad tā arī dara. Man ar sievietēm kaut kā neveicas. Varbūt pareizā klikšķa nav vai vēl kaut kā cita? Es, godīgi sakot, apbrīnoju vienu otru pāri, kur cilvēki, būdami jau gados, iet viens otram zem rokas. Tas liecina par to, ka cilvēks dzīvo otra cilvēka dēļ,” nopūšas šova dalībnieks.
Austris jau slavens kļuvis ar savu teicienu, ka “grib čaganu sieviņu”. Tas nozīmējot, ka viņai esot jābūt strādīgai un čaklai. Vārds “čagana” viņam palicis atmiņā kopš skolas gadiem. Arī nesen kāda skolotāja bildusi, ka tas ir šīs puses senvārds. “Ja tikšu pie čaklas sievas, tas nenozīmē, ka visu paveiks viņa un pašam vairs nekā nevajadzēs darīt. Neesmu no slinkajiem vīriešiem. Pats protu drēbes izmazgāt, par dārzu parūpēties, ēst pagatavot,” sevi uzteic Austris. Vīrietis neslēpj, ka ir 43 gadus vecs. “Ārēji izskatos vecāks, vai ne? Tāpēc jau šova vadītāja arī vaicāja, ko es tāds vecs izskatoties, bet gribot saimnieci par sevi krietni jaunāku. Vai tad tās ir augstas prasības, ja gribu jaunu un strādīgu sievu?” prāto Austris.
Draudzenei, lauku saimniecei vai sievai, vienalga, kā arī viņu sauktu, ir jāpatīk un jāprot dejot. Austris savulaik dejojis deju kopā “Līklocis”. Kad kolektīvs pajucis, saņēmis uzaicinājumu dejot “Vērdiņā”, kur viņš gadu ziņā esot visjaunākais. To, ka varbūt starp dejotājām varētu ieskatīties kādā radniecīgā un arī mazliet vientuļā dvēselē, Austris noliedz. “Pat, ja kolektīvā būtu kāda brīva sieviete, mums būtu pārāk liela gadu starpība,” iespēja tiek nogriezta gluži kā ar nazi.
Pieradis pie patstāvības
Vīrietis nenoliedz, ka, vairāk viens dzīvojot, esot pieradis pie patstāvības. “Taču protu uzklausīt arī otra domas un cenšos izprast cilvēku, ko viņš ir gribējis pateikt ar savu rīcību. Tas attiecas arī uz klientiem, kas ierodas galdniecībā. Lai kaut ko izgatavotu, man ir jāizprot klienta domu gājiens. Tas pats arī ģimenes dzīvē. Vajag saprast, nevis pārprast. Pat, ja rastos kāds strīds, neesmu cilvēks, kurš tur ļaunu prātu. Var jau dusmoties, bet cik tad ilgi? Šādās reizēs un citkārt noder arī humors. Man patīk pajokot,” smejas Austris.
Saimnieces tīkotājs neuzskata, ka mīlestība, kā mēdz sacīt, vienmēr iet caur vēderu, jo draudzenēm vienmēr garšojot tas, ko viņš pats pagatavojis. Austris priekšroku dod vienkāršiem lauku ēdieniem, jo tie esot salīdzinoši garšīgāki nekā sarežģītie. Visu, kas augot dārzā, vajagot tikai sagriezt, salikt uz pannas, pārkaisīt ar sāli un likt, lai sautējas. Tad vislabāk esot iespējams izgaršot katru sautējuma sastāvdaļu. Izrādās, ka Austra sievai neesot jābūt lielai rokdarbniecei, jo viņš pats protot savas bikses salāpīt.
Nepatīk, ka pīpē
Kādi netikumi saimniecei nebūtu pieļaujami? Izrādās, Austrim īsti nepatiktu, ja viņa pīpētu, lai gan, ja cilvēks iesācis to darīt, atmest neesot tik viegli. Arī viņš pats pīpējot. “Lai parāda man kaut vienu cilvēku, kuram nav neviena melnumiņa! Droši vien cilvēki no malas ir pamanījuši arī manas vājās puses, bet neviens jau klaji acīs to nepasaka. Mani nebaida arī tas, ka, dzīvojot ar kādu kopā, vajadzētu izmainīt ierasto dzīves ritmu,” vīrietis ir pārliecināts. Tomēr viņš piebilst, ka gribētu inteliģentu draudzeni, piemēram, viņa pēc profesijas varētu būt skolotāja, ārste. Man dzīvē ir nācies saskarties ar dažādu arodu pārstāvēm, bet īsti “duročkai” gan viņai nevajadzētu būt,” izvērtē “Vīksnukalnu” saimnieks.
Lai lūkotu pēc sievas, viņš savulaik apbraukājis daudzas Latvijas vietas. “Ir Vecgada vakars. Sēžu viens un kurinu krāsni. Pļāpāju ar nezināmu cilvēku pa telefonu. Pulkstenis rāda, ka ir četri pievakarē, kad vēl esmu mājās, bet pulksten vienpadsmitos vakarā jau atrodos Bauskā. Vai tas vien jau neliecina par manu avantūrista garu? Ja vien ir vēlēšanās, dzīvē viss ir iespējams. Ja mani kaut kur gaida, kāpēc neļauties piedzīvojumam? Varbūt, ka tieši tā ir īstā reize, lai satiktu otru cilvēku, ar kuru kopā iet pa dzīvi. Protams, ir nācies arī aplauzties, bet apzinos, ka cilvēki ir dažādi. Tomēr, ja kādai patīk sēņot, ogot, makšķerēt un noteikti dejot, lai skatās “Vīksnukalnu” virzienā!” aicina Austris.
