Ar policistu Āri Koricu sarunājam tikšanos Gulbenes sporta centrā. Nav nekāds brīnums, kāpēc sarunājamies tieši sporta zālē. Šī sporta zāle un stadions ir vietas, kuras, kā atzīst pats Āris, ir viņa otrās mājas, jo sports – tā ir viņa dzīve. Nu jau daudzus gadus ikdiena nav iedomājama bez sporta. Āris aizraujas ar smagatlētiku, treniņi esot piecas reizes nedēļā, un reizi nedēļā viņš noteikti atkārto arī tuvcīņas paņēmienus.
“Esmu “saslimis” ar sportu,” atzīst Āris. Viņa autoritātes sportā ir spēkavīrs Artis Plivda, ar kuru kopā viņš mācījies Policijas akadēmijā, un mūsu pašu visiem zināmais Andris Leišavnieks, kurš jau trīs gadus ir arī Āra treneris. “Policistam ir jābūt fiziski labā formā. Es neizmantoju savu spēku ļaunprātīgi. Piemēram, tuvcīņas paņēmieni ir jāzina, lai, nenodarot fiziskas traumas, varētu aizturēt likumpārkāpēju, kurš, piemēram, pretojas policijas darbiniekiem,” saka Āris.
Pamatskolā nebija nekāds paraugzēns
Viņš atceras, ka skolas laikā bijis augumā mazs un sīks puika, bet sev pāri darīt lielākiem nav ļāvis. Aizstāvēties iemācījies jau bērnudārzā, kuru sāka apmeklēt pusotra gada vecumā. Āris ar smaidu atceras bērnudārza gaitas, ja citādāk nevarējis tikt galā, tad vienkārši iekodis tiem, kas darījuši pāri. Pamatskolas laikā viņš nebijis nekāds paraugzēns un vārds “disciplīna” bijis samērā svešs jēdziens. Savukārt sports viņam padevies labi, īpaši skriešana. “Trīs gadus pēc kārtas 1500 metros biju rajona čempions. Man ir daudz diplomu tieši skriešanā,” lepojas Āris.
Kā pats atzīst, pie prāta nācis 8., 9.klasē. Sācis cītīgi mācīties un nolēmis savu dzīvi saistīt ar armiju vai policiju. Ar labām sekmēm pabeidzis 9.klasi Gaujienas ģimnāzijā un nolēmis mācības turpināt Barkavas arodvidusskolā par policistu kārtībnieku. Vecāki viņa lēmumu atbalstījuši. “Kā sāku mācīties 1.kursā, uzreiz sapratu, ka esmu izvēlējies pareizu vietu, kur un par ko mācīties. Skolā bija fantastiska fiziskā sagatavotība. Četru gadu laikā, ko pavadīju šajā skolā, pamatīgi iemācījos tuvcīņu. Skolā bija ļoti labi pedagogi, piemēram, Aleksandrs Galkins. Skolotāji bija dzīves pieredzējuši, kuri ieguvuši arī melnās jostas. Aizejot tālāk mācīties uz Policijas akadēmiju, zināju jau gandrīz visus tuvcīņas paņēmienus. Arodskolas laikā sāku pievērsties smagatlētikai un kikboksam. Savukārt, kad iestājos Policijas akadēmijā, tur ar smagatlētiku sāku nodarboties daudz nopietnāk, savukārt tuvcīņa tur bija ikdiena,” stāsta Āris.
Studējot akadēmijā, brīvajā laikā viņš piestrādājis par apsargu, un “tusiņi” jauno puisi nemaz nav saistījuši, bet kādā avantūrā viņš tomēr ielaidies. Tas bija 2005.gads, laiks, kad akadēmijā bija jākārto eksāmeni. “Tad konkursa “Mis un Misters Gulbene” organizatori uzrunāja mani, lai piedalos skaistumkonkursā, kaut gan jau tad mans svars bija 90 kilogrami un es īsti neatbildu viņu parametriem. Konkursā piedalījos. Godalgas nedabūju. Tā bija avantūra. Pamēģināju, nepatika, vairs tā nedarīšu. Tas nav domāts man,” īsi un konkrēti atzīst Āris.
Ja dara, tad uz visiem simts procentiem
“Tāpat kā dzīvē arī sportā esmu mērķtiecīgs. To ir atzinuši daudzi, kas mani pazīst. Un tas jau ir tikai normāli. Es kā iecirkņa inspektors nevarētu prasīt no citiem kārtību un disciplīnu, ja pašam dzīvē un galvā būtu bardaks,” saka Āris.
Ārim ir sapnis, ka kādreiz, kad viņam būs sava māja, tajā noteikti tiks ierīkota svaru un arī aerobikas zāle, bet tagad viņš ir ļoti pateicīgs un vēlas teikt publisku paldies Gulbenes sporta centram, stadiona darbiniekiem un Ziedonim Lazdiņam par to, ka tiek atbalstīts kā sportists gan ar telpām, gan inventāru. “Man atliek tikai vingrot.”
Āris pēc dabas nav avantūrists, bet, kā pats atzīst, reizēm jau var ļauties arī kādam trakam piedzīvojumam. Viņš labprāt gribētu izmēģināt izlēkt ar gumiju un piedzīvot vēl nebijušas sajūtas, kādas ir brīvā kritiena mirklī.
Vai viegli būt policistam?
Daudzi Āri pazīst nevis kā sportistu, bet gan kā Līgo, Jaungulbenes, Stradu un Daukstu pagasta iecirkņa inspektoru. Vaicājot, vai viegli būt policistam, Āris atbild, ka ikdienā pārsvarā jau nākas uzklausīt pārmetumus, kurus var iedalīt divās kategorijās. Daļa sabiedrības uzskata, ka policija nestrādā, otra daļa – ka par daudz strādā. “Personīgi es esmu saņēmis pārmetumus, ka esmu par daudz kašķīgs. Bieži pārmetumus nākas uzklausīt no aliņu mīlētājiem. Viņi parasti saka, ko jūs kasāties pie mums, mēs neko ļaunu nedarām. Protams, viņi neko ļaunu nav izdarījuši, bet viņi pārkāpj sabiedrisko kārtību. Ja es viņiem pabraukšu garām, citi to piefiksēs, ka es kā policijas darbinieks esmu pabraucis garām, un tad teiks, ka policija nestrādā. Es kā inspektors vēlos elementāru cieņu, un man nepatīk, ja pret mani izturas rupji. Savā aizstāvībā varu teikt tikai vienu – savus pienākumus pildu no visas sirds un ar pilnu atdevi, bet visiem nekad nebūsi labs, tāpēc, ja sirdī esi policists, tad ir ļoti grūti gan fiziski, gan garīgi,” atzīst Āris.
Tiem, kuriem ar Āri sanācis iepazīties kā ar policistu, radies priekšstats, ka viņš ir ļoti stingrs un nelokāms, kuram sirds neietrīcas, tāpēc ir aizkustinoši dzirdēt, kā viņš pārdzīvo par bērniem, kuriem pietrūkst saulainas bērnības, kuri dzīvo trūkumā. Reiz bijis gadījums, kad Ārim nācies apsekot kādu ļoti trūcīgu ģimeni. “Gribēdams, kā labāk, uzcienāju bērnu, kas dzīvo šajā ģimenē, ar konfekti, kura tobrīd bija man kabatā, bet izrādījās, ka ģimenē ir vairāki bērni, un mamma viņiem lūdza šo konfekti sadalīt savā starpā vairākās daļās, lai katram tiek pa salduma gabaliņam. To redzot, emocionāli jutos tik slikti. Pārmetu sev, kāpēc vispār devu šo konfekti. Toties tagad man vienmēr mašīnā līdzi ir konfektes, ar ko uzcienāt bērnus,” stāsta Āris.
Vai mājās nav grūti atslēgties no darba? Āris atbild, ka jāmāk negatīvo atstāt aiz mājas durvīm un, atverot mājas durvis, vairs nedomāt par darbu. “Citādi zinu, ka cietīs gan mani tuvie cilvēki, gan es pats.”
Ārim ir bijuši, kā pats atzīst, ļoti labi darba piedāvājumi Valmierā un Rīgā, tepat, Gulbenē, piedāvāts strādāt kriminālpolicijā, bet viņš ir atteicies. Lielas pilsētas Ārim patīk tikai uz vienu dienu, vislabāk viņš jūtas te, Gulbenē, kur var baudīt mieru un klusumu, te, kur dzīvo arī viņa ģimene.
