«Kā jūtas pirmspensijas vecuma cilvēks? Ļoti bieži – nepiederīgs. Ja viņš pieradis čakli un intensīvi strādāt savā specialitātē, bet tad kādu iemeslu dēļ, piemēram, radušās veselības problēmas vai darba vispār nav, vairs to nespēj, rodas sajūta, ka esi pilnībā ārpus konteksta,» psiholoģe Inese Kapustjanska raksturo emocionālo «bedri», kādā iekrituši tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kam 55 un vairāk gadu. Taču labā ziņa ir tā, ka tajā nav jāpaliek, kā arī no šīs bedres iespējams izvairīties. Ja vien izdotos atrast spēku un piepildījumu citās lietās, kas, lai cik ciniski izklausītos, nav tikai un vienīgi darbs!
Redzēt sevi citās aktivitātēs
«Kāds jau varētu teikt – viņas gudri runā. Viena ir žurnāliste, otra – psiholoģe. Abām darbs. Viegli spriest, kā man vadīt dzīvi. Viņas nav mēnešiem ilgi saskārušās ar bezdarbu, rakstījušas neskaitāmus CV, apmeklējušas karjeras konsultantu. Un vīlušās, jo, aizejot uz iespējamo darbu, izrādās, ka priekšā kāds jaunāks. Tomēr no savas pieredzes varu teikt – šī sajūta nebūtu tik skaudra, ja savulaik būtu samērota darba un privātā dzīve. Tā ir viena no būtiskākajām problēmām, ka domājam – darba dzīvē mums sevi maksimāli jārealizē,» I.Kapustjanska ieskicē iemeslus, kas, paliekot bez darba, paspilgtina nepiederības apziņu.
Lai to nepieļautu, «mājasdarbs» būtu jāveic, pirms vēl sabiezējuši mākoņi profesionālajā, veselības un vecuma jomā. Tomēr, kad cilvēks ir pašos spēka gados un pilns ar sev raksturīgo enerģiju, teju viss tiek veltīts darbam un otra nozīmīgā dzīves daļa atstāta novārtā. Taču nekad nav par vēlu to atjaunot. «Arī es palaikam saucu sevi atpakaļ un gribu saredzēt kādās citās aktivitātēs. Tas gan prasa piepūli un pašdisciplīnu,» atzīst Inese.
Saprast jau bērnībā
«Katram vajadzētu aizdomāties, cik ilgi darīšu savu darbu. Svarcelšanas spējas, strādājot par krāvēju, taču nebūs mūžīgas! Tāpat, izvēloties specialitāti, uzdot jautājumu, vai man būs ģimene, bērni. Cik daudz laika varēšu viņiem veltīt,» uz samērību aicina psiholoģe. Viņa norāda, ka šādas domāšanas pamatus vecākiem savos bērnos vajadzētu likt jau sākumskolas vecumā, kad mostas interese par nākotnes profesiju. Atpazīt šo interesi, sameklēt par to informāciju, iepazīties klātienē. Lai redzētu, cik darbs būs smags, cik daudz laika prasīs, vai patiks staigāt attiecīgā darba apģērbā.
Būtiski arī pēc iespējas ātrāk saprast mūžizglītības nozīmi. Lai vienu dienu nenonāktu pie sasitas siles, kā tas savulaik gadījies daudziem lielo rūpnīcu strādniekiem.
«Cilvēks strādājis smagu darbu, kas tuvāk mājām. Apguvis nosacītas iemaņas. Saņēmis nelielu atalgojumu un nav pat uzdrošinājies izmantot ceļazīmes uz sanatorijām un kūrortiem. Taču tad darbavieta beigusi pastāvēt, un izrādās, ka nekādu citu iemaņu, ko būtu varējis apgūt, nav. Turklāt arī nozīmīgi sabojāta veselība,» uz tālredzību aicina I.Kapustjanska.
Kas mūsos klausīsies!
Tomēr situācijā, kad zaudēts darbs un līdz pensijai atlikuši vien daži gadi, pārslēgties uz spēka un prieka meklēšanu privātajā jomā ir sarežģīti. Īpaši, ņemot vērā, ka mūsu valstī vērojams daudz cilvēktiesību pārkāpumu, kas vēlamo nodarbošanos liedz. Daudzi darba devēji atrod iemeslu, kāpēc pirmspensijas vecuma cilvēkam atteikt, vai tiešā tekstā norāda – esi par vecu!
«Daudziem pirmspensijas vecuma cilvēkiem, kas ar to saskārušies, esmu jautājusi – kā jūs ar to sadzīvojat? Atbilde – ko mēs varam darīt, kas mūsos klausīsies? Tomēr varbūt varam kādam zvanīt, rakstīt, sūtīt e-pastus. Domāt, kā es, mazais, niecīgais un nenozīmīgais, kurā neviens neklausās, spētu kļūt redzams un dzirdams. Mums jāmācās iesaistīties. Jāsavācas kopā. Ja darīsim pa vienam, tiešām nedzirdēs,» organizēties aicina I.Kapustjanska. Iespējams, šādas atbalsta grupas varētu rīkot arī Nodarbinātības valsts aģentūras paspārnē, kur pie reizes iespējams saņemt informāciju par darbu, pārkvalifikāciju un citām mācībām.
Ieraudzīt, kas traucē mainīties
Protesta paušana, izdusmošanās, izliegšanās un izraudāšanās ir nozīmīga, bet tikai viena puse, lai izkustētos no nulles punkta.
«Mūsu cilvēki parasti vispirms ierauga objektīvus trūkumus un ieciklējas uz tiem – nav darba, piecdesmitgadniekiem atsaka un tā tālāk. Tas kļūst par attaisnojumu, kāpēc nemeklē iespējas izkļūt no radušās situācijas. Protams, ir daudz grūtu emociju un sajūtu. No otras puses, vajadzētu apzināties subjektīvos iemeslus, kas traucē tikt ar to galā. Ir taču iespēja aprunāties ar karjeras konsultantu, prasīt organizēt šo atbalsta grupu. Tomēr mūsu cilvēki baidās grupā kaut ko bilst. Šķiet, ka neviens neklausīsies. Kā ieraudzīt sevī, ko vajadzētu mainīt? Kā nebaidīties to izvirzīt kā problēmu, ar kuru strādāt?» retoriski jautā Inese, mudinot uz lielāku atklātību ar sevi un citiem. Kā tai stāstā – svešinieks ienāk ciemā un saka: jūsu vidū ir Mesija. Klausiet viņu, tad jūsu dzīve izmainīsies. Taču nepateica, kurš tas ir. Tāpēc ciema ļaudis sāka daudz vairāk cits citā ieklausīties, līdz ieguva uz lietām jaunu skatījumu, stāsta I.Kapustjanska.
