(Turpinās no 21.septembra)
14.
Todien lietus zemi mērcēja īpaši centīgi, it kā cenzdamies visus tās vaibstus nolīdzināt vienā milzīgā nerimtīgā plūsmā. Straumē, kas raibiem vilnīšiem plūda pār brauktuvēm un trotuāriem, tikai atsevišķās vietās vīdēja mazas saliņas.
Lai ielai pāri tiktu sausiem apaviem, izlēmu tos paņemt rokās – kā nekā – ir tomēr vasaras vidus, un kājās uzvilkt tikai pie veikala durvīm. Kad tik tālu biju nonākusi, pamanīju, ka neesmu vienīgā, kas nu, balstīdamās pret ēkas sienu, steidz mitrās kājas ieaut no izjukšanas paglābtajās kurpēs. Par saviem apaviem padomājuši bija daudzi.
Pēc paprāva laiciņa, kas tika pavadīts, veikalā pētot preces un gaidot pierimstam lietu, stāvlaukums ēkas priekšā vairs tikai vietām bija pārlaipojams. Pircēji, turēdamies pie apjomīgiem iepirkumu maisiem, balansēja pa mazajām saliņām, un dažam arī izdevās līdz savam auto vai attālāk esošajam trotuāram nokļūt sausām kājām.
Kādu brīdi vēl uzkavēdamās pie lielveikala izejas, nojumē ievēroju kādu eleganti ģērbušos pārīti, par kuru nedomājot teiktu – patiešām skaisti jaunieši. Daiļa, gracioza, trausla tumšmate smejošām acīm, un viņai blakus krietni lielāka auguma melnīgsnējs puisis, īsi apgrieztiem matiem, platiem pleciem un apzinīgu stāju. Dzirdēju abu smieklus un tiem pa vidu – puiša kluso dudināšanu. Meitene draiski sauca „ejam!”, bet puisis dobjā balsī miermīlīgi iebilda – „nu, pagaidi taču mazliet”.
Meitene, paspērusi soli pretim lietum, uz īsu mirkli pacēla skatienu pret mākoņiem un brīdi ļāvās retajām lāsēm. Pār muguru izirušie pusgarie mati mazliet raganiski valdzināja visu klātesošos. Apbrīnojams skats!
Tikai viņas trauslais augums nekādi neiederējās starp acīmredzami apjomīgo un neatvērto lietussargu labajā rokā un lielu somu ar iepirkumiem – kreisajā. No malas skatoties, šķita, – tās svars viņas sīkajam augumam ir krietni par smagu.
Tad kādā mirklī, pacēlusi labo roku, meitene ar skaļu švīkstu atvēra virs galvas pamatīgo lietussargu un vēlreiz izpurināja matus. Atskatījusies pār plecu, viņa uzsmaidīja puisim. Varbūt tas nozīmēja: „Varam iet?”
Puisis, neizlaidis no rokām cigareti, kuru līdz šim bezrūpīgi sūca patvēries zem veikala nojumes, laiskā solī pietuvojās draudzenei. Tikai tad pamanīju, ka viņa rokas bija pavisam brīvas, ja neskaita topošo izdeguli. Pieliecis galvu, viņš ierūmējās zem lietussarga, vēlreiz ievilka dūmu, tomēr smago somu no meitenes nepaņēma.
Tikmēr viņa, atvirzījusi lietussargu vēl vairāk uz puiša pusi, pacēla roku augstāk – lai mīļotais droši pasargāts no lietus. Cerēju, ka puisis attapsies paņemt vismaz lietussargu – pašam taču būtu ērtāk! Tomēr viņš, ievilcis vēl vienu cigaretes dūmu, nesteidzās kļūt par galantu kavalieri.
„Nu gan mēsls!” iekšēji sašutu, un tomēr – pie sevis pasmaidīju – „Malace, tik sīka un tomēr tik stipra!” Tā jau mīlošām sievietēm raksturīga rīcība – censties savu vīrieti pasargāt no visa, – kā mazu bērnu.
Noskatījos, kā viņi pagriežas uz stāvvietas tālāko stūri – meitene joprojām turēdama lietussargu un krietni apjomīgo iepirkumu somu, puisis – izlaizdams pa dūmam tik dārgā nikotīna.
Ievēroju, ka pēc kādiem desmit soļiem viņu gājiens zem viena lietussarga tiks apdraudēts – stāvvietas asfalts tur pilnībā paslēpies zem ūdens. Tik vien kā dažas mazas saliņas pašā laukuma malā, bet to labi ja pietiks vienam gājējam.
Tomēr meitene par to neuztraucās, jo neapstājās un pat nesaminstinājās lielās peļķes priekšā. Atstādama puisim iespēju pārvietoties pa mazajiem asfalta laukumiņiem, viņa acīm redzami bija gatava brist ūdenī. Lai tikai puisim kājas paliktu sausas!
Un tad – vienā negaidītā mirklī – izsmēķētā cigarete ar slaidu loku aizlidoja atkrituma urnas virzienā, un – nu arī puiša rokas bija aizņemtas – ar kravu, kas svēra vismaz piecdesmit kilogramus. Veikli pacēlis meiteni klēpī, nedomādams par lietussargu un neskatīdamies zem kājām, viņš steidzīgi brida pāri lielajai peļķei. Laimīgi smiedamās, meitene vēl arvien balansēja lietussargu virs mīļotā galvas, un viņas matos dzirkstīja saulainas lietus lāses.
15.
Gaidot trolejbusu, pieturā biju nostāvējusi krietni ilgu laiku, un nupat jau manī sāka augt bažas – vai starppilsētu autobuss mani gaidīs tikpat pacietīgi, cik gaidu es?
Tāpēc, ieraudzījusi tuvojamies maršruta mikroautobusu, nešaubījos ne mirkli – šī ir mana iespēja! Virziens un galapunkts vajadzīgais, lai nu tikai vieta atrastos.
Man par laimi, divi pasažieri izkāpa, un es apzinīgi iekārtojos tālākajā brīvajā vietā iepretim sirmam kungam, kurš nekavējoties sāka mani pētīt. Sākumā ļāvu viņam to prieku, pati izvairīgi pievērsdamās garāmslīdošajiem namiem aiz mikroautobusa loga. Tomēr večukam ar to vien nepietika.
Nespēdams ar skatienu piesaistīt manu interesi, viņš sāka knosīties un visu ko izvilkt no kabatām – atslēgu buntīti, briļļu maku, daudzlietotu kabatlakatu, kas it kā negribot izslīdēja no viņa pirkstiem tieši pie manām kājām.
Kad uz grīdas nodžinkstēja pirmais kabatu atradums – atslēgas, būdama izpalīdzīga, sniedzos pēc tām, bet, pierēm sadurdamās ar pretimsēdētāju, atļāvu viņam to prieku aplūkot manas kurpes. Uz otro un trešo mēģinājumu mani piedabūt atkārtot kopīgo pieliekšanos es vairs neuzķēros.
Kas to zina – citā gadījumā varbūt arī neiebilstu, bet šim pretimsēdētājam, cik nu pamanīju, gadu skaits tuvojās astoņdesmitiem, bet tas nebūt nenozīmēja, ka viņa interese par sievietēm arī būtu tikpat nosirmojusi.
“„Nu gan mēsls!” iekšēji sašutu, un tomēr – pie sevis pasmaidīju – „Malace, tik sīka un tomēr tik stipra!” Tā jau mīlošām sievietēm raksturīga rīcība – censties savu vīrieti pasargāt no visa, – kā mazu bērnu.”
Nesagaidījis manu atsaucību, večuks iekārtojās ērtāk, kas viņa izpratnē nozīmēja – noslīdēja zemāk sēdeklī un tādā veidā savus ceļgalus izbīdīja tik tālu, ka tie gandrīz saskārās ar manējiem. Lūk, te nu ir tas iemesls, kāpēc man nepatīk atsevišķa veida transporta līdzekļi – nekādas savrupības! Viena vienīga piespiedu intimitāte!
Mierināju sevi ar domu, ka nu jau pavisam mazs ceļa gabaliņš atlicis līdz autostacijai, un – diezin vai viņam radīsies iespēja vēl vairāk man pietuvoties. Tomēr večuks nerimās – ieslīdējis dziļāk krēslā, viņš saliecās kā kabatas nazis un nu viņa mezglainie pirksti virs maniem ceļgaliem kaut ko gaisā tamborēja. Labi, ka pagaidām gaisā…
Jau klusībā gatavoju stingru vārdu, kas spētu šo situāciju ielikt rāmjos, kad kārtējā pieturā izkāpa vēl pāris pasažieri un es, atvieglota un gandrīz vai laimīga, pārsēdos citā sēdeklī aizmugurē. Pāri galvām vēl pamanīju večuka nelaimīgo skatienu un tūlīt arī centos to aizmirst.
Īsā mirklī aizpildījās arī citas sēdvietas, tāpēc sirmajai kundzītei, kas salonā iespraucās kā pēdējā, brīvs krēsls vairs neatradās. Autovadītājs gan iebilda par vietu skaitu, bet kundzīte solījās pieliekties un sarauties, lai tikai viņu to mazo gabaliņu paraujot uz priekšu.
Tomēr ne nu viņa liecās, ne nu rāvās. Patrinusies un pagrozījusies, viņa cieši ieskatījās acīs visiem priekšpusē sēdošajiem, bet ko tas deva – jauniešus kā parasti bija pārņēmis pēkšņs miegs. Uz sirmo kungu viņa pat nepaskatījās, vien, pagriezusi tam muguru, ar skatienu ieurbās kādas meitenes noliektajā pakausī – varbūt tā pratīsies vecākiem dot vietu…
Taču meitene, aizmirsusi visu uz pasaules, lasīja biezu grāmatu, un nepacēla acis arī tad, kad kundzīte pēkšņi un spalgi izsaucās: „Laid mani vaļā, palaid! Bezgodis!”
Izrādās, spraunais večuks viņu negaidot bija ievilcis sev klēpī un apsēdinājis uz ceļgaliem. Kundzei tāda rīcība, protams, nešķita pareiza, tāpēc viņas sašutums nerimās – pliķēdama pa večuka rokām, viņa sašutusi sauca:
„Laid mani vaļā! Maniaks tu tāds! Ne kauna, ne goda!”
Tomēr večuka rokas neatlaidās, manuprāt, tās vēl ciešāk sakampa negaidīto dāvanu.
„Kas Debesu Tēva dots, to tā vienkārši nevar laist vaļā,” dzirdēju viņu prātīgi nosakām.
Izdzirdējusi šo asprātību, kundze atskatījās pār plecu. Tad, gandrīz izslīdējusi no negaidītā pielūdzēja klēpja, ieskatījās viņā vēl ciešāk un priecīgi izsaucās:
„Pēteris! Bet es domāju, ka tu jau sen esi nomiris!”
(Turpmāk – vēl)
