Stāmerienas pagasta Kalnienā Gulbenes novada domes deputāta Raita Apalupa nelielajā mājoklī pa rokai ir nolikta bieza piezīmju burtnīca, kurā cits aiz cita rindojas cilvēku vārdi un uzvārdi, adreses, viņu dzimšanas un vārdadienu datumi. Katru nedēļu Raitis to atver, lai raudzītu, kuri no minētajiem ir jāapsveic. Jau daudzus gadus dzimšanas un vārdadienā, kā arī citos svētkos arī es saņemu apsveikuma kartītes ar laba vēlējumiem. Raitis šos apsveikumus neraksta automātiski, bet par konkrēto adresātu brīdi padomā. Kā viņš pats saka: ”Tiekos ar viņu domās, bet tas jau ir tikpat kā viņu satikt dzīvē.”
Pirmo reizi ar Raiti sastapos pirms 34 gadiem, kad viņš pacietīgi atbildēja uz iesācējas žurnālistes jautājumiem. Jau toreiz ievēroju, ka visi, kas pazina Raiti, izturējās pret viņu ar cieņu. Viņš bija un joprojām ir savējais starp savējiem ne tikai Rankā, kur aizvadīti bērnības, skolas un pirmie darba gadi, bet arī Trapenē, Jaunlaicenē, Kalnienā un Stāmerienā.
Interese par rakstniecību
Nezinu mūsu novadā otru cilvēku, kura paziņu un draugu loks visā Latvijā un arī aiz tās robežām ir tik plašs kā Raitim. Tā sākums ir kāda vēstule. Trīsdesmito gadu sākumā avīze “Cīņa” turpinājumos publicējusi Viļa Lāča romānu “Uz jauno krastu”. Vakaros Raita mamma to lasījusi priekšā mājiniekiem, tā jau kopš bērna kājas radot dēlā interesi par rakstniecību. Rankas pamatskolā to veicinājis latviešu valodas skolotājs Arvīds Pupons, Jaunpiebalgas vidusskolā – direktors Osvalds Pauliņš – liels valodnieks. Skolā Raitis bijis starp labākajiem domrakstu rakstītājiem, kas bieži lasīti citiem kā paraugs. Pamatskolā pušu situsi tikai klasesbiedrene, vēlāk radiožurnāliste Māra Varika, kura tajā laikā gribējusi kļūt par aktrisi. Iespējams, šī iemesla dēļ Māra skolas laikā Raitim patikusi. “Raitim jau pašam vajadzēja kļūt par aktieri, jo viņš ir ārkārtīgi talantīgs, tikai nav realizējies kā aktieris. Viņš aktiera profesiju bezgala ciena. Domāju, ka tā ir viņa nelaime, ka viņš neizvēlējās šo jomu. Toties Raitis ir gudrs politiķis. Viņam jau skolas gados piemita un joprojām piemīt lielas organizatora dotības,” atceras M.Varika. Tam piekrīt arī klasesbiedrs Juris Graumanis, kurš tagad dzīvo Strenču novadā. “Mēs telefoniski sazināmies gandrīz katru mēnesi. Raitis jau mums ir kā cāļu māte, kas satur klasi kopā. Vienmēr satiekamies arī kapusvētkos. No 1957.gada izlaiduma 28 klasesbiedriem kādi 15 vēl esam palikuši šajā pasaulē,” stāsta J.Graumanis.
Vidusskolā aiz lepnuma, ka tiek lielīts, Raitis uzrakstījis vēstuli rakstniekam Andrejam Upītim. Ne viņš, ne kāds cits ticējis, ka A.Upītis atbildēs, tomēr atbilde pienākusi. Vēlāk rakstnieka 85 gadu jubilejā Raitis personīgi ciemojies viņa dzīvoklī Rīgā, bet uz 90 gadu jubileju jau braucis ar kolhoza “bobiku”. Ar to viņš A.Upīti aizvizinājis arī uz Nacionālās operas namu, kur notikusi rakstnieka godināšana. “Es jau sāku ar pašu augstāko plauktu, jo tolaik rakstniecībā neviens nebija varenāks par A.Upīti. Tad uzrakstīju vēstuli Vilim Lācim. Ar viņu man izveidojās lielāka sarakste nekā ar A.Upīti. Man adresētās Lāča vēstules ir ievietotas arī viņa Kopoto rakstu 23.sējumā. Tad uzrakstīju vēstuli Jānim Sudrabkalnam, ar kuru man izveidojās visdraudzīgākās attiecības. Joprojām glabāju visas viņa vēstules,” stāsta Raitis. Tad sekojusi vēstule Arvīdam Grigulim, kurš ziemā pat braucis uz Trapeni, kur Raitis tolaik strādājis, lai bļitkotu Ādama ezerā. Pamazām pazīstamo rakstnieku pulku papildinājis Imants Ziedonis, Lija Brīdaka, Māra Svīre, Jānis Kaijaks, Arnolds Auziņš un daudzi citi.
Nav Sebra ārlaulības dēls
Raitis ir bieži kāpis arī uz Nacionālā drāmas teātra un Dailes teātra skatuves ne kā aktieris, bet kā apsveicējs, jo viņa draugu lokā ir arī daudzi skatuves mākslas meistari, pie kuriem viņš bieži ciemojies. Jāpiebilst, ka arī pašam Raitim nav sveša aktiermāksla. Pirmā viņa loma bijusi Ābrams lugā “Ļaunais gars” Rankas pamatskolā. Teātris spēlēts arī Jaunpiebalgas vidusskolā. Vēlāk – Rankas tautas namā. “Nacionālā teātra režisoram Alfrēdam Amtmanim-Briedītim tika svinēta 80 gadu jubileja. Rankas dramatiskajā kolektīvā nolēmām, ka viņš jāapsveic. Uz jubilejas pasākumu mani deleģēja kopā ar suflieri Ainu Seglu, kura Rankā bija kultūras cilvēks. Jau pirms tam jubilāram uz dzīvokli aizvedu lielu rudzu maizes kukuli, ceptu uz kļavu lapām, medu un lauku krējumu. Esmu daudziem pasniedzis maizes kukuli, bet dižais režisors, to saņemdams, noskūpstīja kā svētumu,” stāsta Raitis. Nedaudz vēlāk sekojusi tikšanās ar mūsu novadnieku skatuves dižgaru Kārli Sebri. Raitis uzskata, ka A.Amtmanis-Briedītis un K.Sebris viņam atvēruši Latvijas Nacionālā drāmas teātra durvis, ļaujot iepazīties ar Gunāru Cilinski un Veltu Līni, ar Gunāru Placēnu, Oļģertu Šalkoni un Elzu Radziņu, Lidiju Freimani, Baibu Indriksoni un daudziem citiem. Raitis atceras, kā aktrises V.Līnes 50 gadu jubilejā, kas svinēta savulaik visu iecienītajā “Sēnītē”, viņš sēdējis pie viena galda ar Komunistiskās partijas pirmo sekretāru Augustu Vosu. Kāpēc Raitim ir vajadzīga šī draudzīgā pazīšanās ar izcilām personībām?
“Šie cilvēki ir manas dzīves eliksīrs. Tā ir liela dvēseliska bagātība. Tikšanās ar viņiem mani pozitīvi uzlādē ilgākam laikam. Vienalga, vai es ar viņiem tiekos dzīvē vai aizejot ar ziediem uz viņu kapavietu,” atbild Raitis.
Tautā vairākkārt izteikti minējumi, ka Raitim esot radniecība ar K.Sebri, ka viņš varētu būt pat aktiera ārlaulības dēls. Iespējams, uz to mudinājušas abu skanīgās balsis un raženie augumi. “Tā jau tie cilvēki mēļo, lai gan tā nav taisnība. Visiem, kas tā domā, es jau esmu atbildējis, ka būtu ļoti priecīgs, ja tā izrādītos patiesība. Kad iedzeru, tad protu atdarināt Sebrīša balsi. Mūsu abu draudzība ar Kārlīti bija cieša un sirsnīga. Arī sabiedrībā bieži vien bijām kopā,” stāsta Raitis.
Lauki ir sirdslieta
Laukiem Raitis uzticīgi kalpojis visu savu līdzšinējo mūžu, strādājot gan Fridriha Engelsa vārdā nosauktajā kolhozā par brigadieri, gan Rankas kolhozā par galveno agronomu, gan par šā kolhoza priekšsēdētāja Arvīda Vītoliņa vietnieku. Lai strādātu šajos amatos, tolaik prasīta arī partijas piederība. “Tā es kļuvu sarkans,” smejas Raitis. Nodibinoties Rankas sovhozam, Raitis pārcēlies uz Trapeni, jo savulaik viņu uz turieni jau aicinājis Andra Apinīša tēvs. Toreizējais Gulbenes partijas komitejas pirmais sekretārs Vilnis Edvīns Bresis viņu akceptējis priekšnieka vietnieka amatam. Tad sekojis priekšsēdētāja postenis Jaunlaicenē, kur saimniekošana īsti nevedusies, tāpēc Raitis atgriezies atpakaļ Gulbenes rajonā, lai Kalnienā būtu partijas sekretārs, mazliet vēlāk – kolhoza “Kalniena” priekšsēdētājs.
Bijušais kolhoza priekšsēdētājs neslēpj, ka neizticis bez pazīšanās un kukuļdošanas, lai kaut ko “izsistu” par labu kolhozam. Tā labs dzēriens līdzējis tikt pie kombinētās spēkbarības kolhoza lopiem. Draugs Miervaldis Ramanis – Ministru padomes un Valsts plāna priekšsēdētājs – palīdzējis tikt sākumā pie vienas automašīnas ”Ņiva”, mazliet vēlāk – pie mikroautobusa “Latvija”. Pamatīgs cūkas šķiņķis iedots pareizam cilvēkam, ļāvis saņemt otru “Ņivu”. “Vajadzēja melasi. Es prom pie Irinas Kuzņecovas – pārtikas rūpniecības ministres. Viņa mani nosūtīja pie sava vietnieka Vikentija Latkovska. Ieeju pie viņa. Stādos priekšā. Bilstu, ka esmu pazīstams ar Vili Lāci. Uzreiz atmaiga. Uzlika rezolūciju “viģeļiķ”. Melasi dabūju,” atceras Raitis.
Pagastā vienmēr gaidīts
Oktobrī apritēs 35 gadi, kopš Raitis ir saistīts ar Kalnienu. Šos gadus viņš savā mūžā uzskata par visražīgākajiem, jo puslīdz labi saimniekots kolhozā. Astoņus gadus no šī laika Raitis gādājis par visu Stāmerienas pagastu, būdams pagasta pārvaldes vadītāja amatā. Viņa laikā pagastā tika izveidots humānās palīdzības apmaiņas punkts un veco ļaužu mītne, tika sakārtots apgaismojums pagasta apdzīvotākajās vietās, jaunu jumtu un logus, grīdas un skatuvi ieguva abas pagasta kultūras iestādes, kā arī Stāmerienas stacijas ēka. Viņš lepojas, ka pagasts bija pirmais novadā, kur tika pilnībā sakārtota ūdenssaimniecība un attīrīšanas iekārtas. Jaunu veidolu ieguva Stāmerienas pamatskola un tās apkārtne. Tagad Raitis ar prieku seko visam notiekošajam pagastā un ir gandarīts, ka īstenojas arī viņa kādreizējās ieceres, piemēram, pamatskolā darbojas centrālā apkure un sporta entuziasti trenējas jaunā stadionā. “Arī šodien mani gandarī tas, ka neesmu aizmirsts un vienmēr gaidīts pagasta namā. Nejūtos, ka būtu atstumts vai atdalīts. Vienmēr esmu uzklausīts,” saka Raitis.
Stāmerienas kultūras dzīves organizatore Gaida Vīksniņa Raiti vērtē ļoti augstu kā pagasta vadītāju. “Viens otru vienmēr esam sapratuši no pusvārda, jo mūs vienoja kultūra un teātra mīlestība. Taču Raitis ir arī daudz paveicis pagasta labā. Viņam vienmēr bija ļoti svarīgs pagasta iedzīvotāju viedoklis, kas ne katrreiz bija objektīvs. Ja bija asākas vārdu pārmaiņas, Raitis prata tās nogludināt. Uzskatu, ka laiks, kad viņš strādāja par pagasta vadītāju, nebija viegls. Pagastus apvienoja vienā novadā. Par to vajadzēja pārliecināt pagasta ļaudis. Tas nenācās viegli, jo cilvēki vienmēr iebilst, ja viņiem grib kaut ko atņemt, tomēr Raitis to prata. Uzskatu, ka arī pagastu apvienošanai piešķirtos līdzekļus Raitis prata izlietot ļoti labiem mērķiem. Tika sakārtota Stāmerienas pamatskola, nomainīti tās logi, tika iegādātas interaktīvās tāfeles. Raitim pat tāda doma neienāca prātā, ka pagastā varētu būt tikai viena kultūras iestāde, lai gan par to tika pausti dažādi uzskati. Viņš uzskatīja, ka tautas namam jābūt gan Stāmerienā, gan Kalnienā,” uzsver G. Vīksniņa.
Saeimā nepatika
“1995.gadā tiku ievēlēts arī par 6.Saeimas deputātu, bet vairs nekad tur negribētu būt. Saeima – tā ir vistu kūts, kur visi runā, bet neviens tā īsti neklausās. Arī tagad skatos, kā deputāti sēdes laikā nodarbojas ar dažādām blakus lietām, runā pa mobilajiem tālruņiem, lasa avīzes, staigā apkārt, snauž, kaut ko pēta datorā. To redzot, ir skumji. Ir pat skumjāk, nekā bērēs, redzot visu, kas notiek valstī. Manā laikā ķīviņi nebija tik lieli, skaļi un nepamatoti kā tagad. Skan nekulturāli pārmetumi, viena partija aprunā un apsaukā otru. Vienmēr būs opozīcija un pozīcija, bet tas nenozīmē, ka neviens opozīcijas priekšlikums nav vērā ņemams, bet ir tāda nostāja, ka viss viņu ieteiktais ir nekam nederīgs. Man kā lauksaimniekam ir skumji, redzot, kā Latvijas lauki aizaug. Skumji, ka cilvēki aizbrauc no Latvijas, ka te valda bezdarbs. Valdība un Saeima ir tam, lai domātu, kā apstrādāt Latvijas zemi, kā to izmantot pārtikas produktu ražošanai. Tik daudz cilvēku pasaulē mirst no bada. Vai par to šodien kāds domā? Ministru prezidents Valdis Dombrovskis sauc kaut kādus ciparus, sakot, ka viss ir labi. Nekas nav labi! Skumji, ka mēs šodien runājam par referendumu, par latviešu valodu. Tas ir galīgi šķērsām, jo prieks par mūsu valsts neatkarības atgūšanu tagad tiek apspļaudīts. Bija laiks, kad visus noteikumus diktēja Maskava, bet tagad Brisele visu diktē vēl vairāk Kur tad nu ir tā slavenā dziesma, ka “mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē”. Man jautāja, kas būtu jādara, lai zemi neiztirgotu ārzemniekiem. Atbildēju, ka tam ir valdība un Saeima. Lai domā! Kad biju deputāts, algā saņēmu trīskārt mazāk, nekā saņem deputāti šodien. Vai tad trīs reizes, kopš beidzu darbu Saeimā, ir cēlusies mūsu tautas labklājība? Tāpēc jau cilvēki vairs negrib iet vēlēt, tāpēc runā, ka padomju laikā bija labāk. Darbs bija visiem, izglītība – par brīvu, slimnīca – par brīvu,” saka R.Apalups.
Kāpēc esi viens?
Tik daudz draugu. Tūkstošiem citiem nosūtītu apsveikumu. Un tomēr – viens… ”Kāpēc tu domā, ka esmu viens? Dzīvē tā īsti man ir patikusi tikai viena – meitene tepat no Rankas pagasta, bet, tā kā man viņa netika, citas ar nevajadzēja. Iespējams, ka viņa nemaz nenojauta, ka man patīk. Jau bērnībā man vecāmāte teica, ka es mājai nederot, tikai pasaulei. Godīgi sakot, man jau mājai nemaz nav bijis laika. Ja man būtu ģimene, es nezinu, kā viņa justos, jo savā laikā gandrīz katru sestdienu un svētdienu esmu vandījies pa dažādiem pasākumiem. Es nekad neesmu juties vientuļš, jo pa dienu esmu pamatīgi nosmeltējies. Arī vakaros pietiek, ko darīt. Kamēr avīzes vien izlasu, ir vajadzīgs laiks,” saka Raitis.
