Pieskārieni ir nepieciešami visiem. Pat tiem, kuri noliedz vai neapzinās to nozīmi. Bez pieskārieniem cilvēks “izkalst”, jūtas nemīlēts, nenovērtēts. Pieskāriens mierina un spēj dziedināt. Šādu pārliecību pauž psihologi, pediatri un masieri. Pieskāriens spēj izglābt. Tas ir pirmais, kas rada priekšstatu par vidi.
Apskāviens un pieskāriens atver enerģijas plūsmu ķermenī. Samīļot un apskaut ir dabiska sajūtu izpausme, kuru cilvēki dzīves laikā mēdz zaudēt. Dzemdību traumas, ķeizargrieziens, ap kaklu aptinusies nabas saite, stangu izmantošana dzemdībās – tas viss ietekmē cilvēka pirmās “taustes sajūtas” un var radīt sāpīgas atmiņas, kuru sekas cilvēks jūt visu mūžu.
Atceras nepatīkamās sajūtas
Agra bērnība ir laiks, kad nepatīkamās sajūtas iesēžas ķermeņa atmiņā uz ilgu laiku. “Joprojām nepatīk nevienam sēdēt klēpī. Atceros, kā tas sākās. Bērnībā nedēļas nogalēs bieži braucām pie radiem uz laukiem. Sabiedriskais transports vienmēr bija pārpildīts, bet arvien atradās vecāki cilvēki, kuri mammai piedāvāja mani paturēt klēpī. Tā es bieži nonācu klēpī svešiem cilvēkiem. Man tas nepatika, centos mammai to pateikt. Bet viņas arguments bija – man pilnas rokas mantām, labāk sēdi, citādi apkritīsi. Man likās, ka tiem svešajiem cilvēkiem ir ledus auksti klēpji kā miroņiem. Tā ir bērnības trauma, kas mani nepamet. Man pašai aug meita. Ja sabiedriskajā transportā man kāds svešinieks piedāvā paturēt meitu klēpī, atbildu, ka tas nav nepieciešams. Ja viņa pati gribētu apsēsties, es neliegtu. Šādu vēlmi viņa ne reizi nav izrādījusi. Ja kāds piedāvā viņu paturēt klēpī, meita novēršas un pieglaužas man. Negribu viņai nodarīt pāri, kā tas tika izdarīts man. Uzskatu, ka mazi bērni ir jāsargā no svešas ietekmes. Tāpat kā zvēri sargā savus mazuļus no svešajiem, tāpat mans mātes instinkts saka, ka mazam bērnam nedrīkst likt sēdēt klēpī nepazīstamam cilvēkam,” pauž Agrita.
Bērni mainās ātrāk
Jaunieši daudz ātrāk pieņem mūsdienīgus saskarsmes piemērus un satiekoties apskauj viens otru, novērojusi Silva, 17 gadus vecā Anrija mamma. “Redzu, kā mans dēls bez problēmām apskauj savu krustmāti, omīti vai tanti. Viņam tas sanāk tā dabiski, no sirds. Redzu, ka arī mani viņš gribētu biežāk apskaut, bet es šai barjerai nevaru tik vienkārši pārkāpt pāri. Mūsu ģimenē šādu sirsnību nekad neesmu novērojusi. Ne vecvecmāmiņa, ne omīte ar mazbērnu apmīļošanu nekad nav aizrāvusies. Vienmēr bijusi tāda stingra. Atceros, ka bērnībā braucām ciemos pie mammas krusttēva un viņš vienmēr visus apskāva un sabučoja. Man tas likās pretīgi. Zināju, ka vienreiz gadā man šī procedūra jāpacieš. Kad paaugos, dažkārt mēģināju no tās izvairīties. Cerēju, ka sarokošanās aizstās apskāvienu un buču. Kad esmu pieaugusi, īsti nevaru saprast, kāpēc man tik ļoti nepatika šis apskāviens. Man šķita, ka krusttēvs ir tik vecs, ka viņam ir tik asa bārda. Tikai mammas apskāvieni likās pieņemami, bet tos arvien saņēma jaunākie brāļi un māsas,” atmiņās dalās Silva.
Dzīvoklī veido zoodārzu
Arī dzīvnieku pieskārieni spēj apmierināt nepieciešamību pēc pieskārieniem. Vientuļi cilvēki mēdz iegādāties mājdzīvniekus tāpēc, ka viņiem pietrūkst apskāvienu. “Taustes badu” viņi apmierina ar kaķu, suņu un citu dzīvnieku aprūpēšanu.
“Tikai izlasot dažādas psiholoģijas publikācijas, sapratu, kāda vaina ir manai tantei. Viņa ir īsta kaķu tante. Nepietiek ar to, ka viņai mājās ir trīs kaķi. Tie viņas dzīvoklī nonāca no ielas. Viņai bija žēl tos atstāt uz ielas. Ceru, ka tante savu zoodārzu nepalielinās, taču īsti par to neesmu pārliecināta. Viņas vājība ir ielas kaķi. Viņa regulāri noteiktās vietās nes tiem ēdienu. Man vispretīgākais liekas skats, kad viņa tos kaķus glauda. Netīri, ar slimām acīm – tādi viņi izskatās. Taču tanti tas nemulsina.
Tad atradu rakstu, kurā bija paskaidrots, ka dzīvnieki var aizstāt trūkstošo mīļumu, ko cilvēks agrāk saņēmis no cilvēkiem. Esmu pārliecināta, ka tieši tas ir manas tantes gadījums. Kad viņas vīrs vēl bija dzīvs un dēls nebija aizbraucis uz ārzemēm, viņas dzīvoklī nebija zoodārza. Domāju, ka ar kaķiem viņa kompensē mīļumu, kuru viņa grib kādam sniegt un kuru saņem pretī. Šādi viņa jūtas noderīga,” pastāsta Dace.
