Viedoklis: Jāizceļ stāsti par latviešu zemnieka dzīvi muižā

Plašsaziņas līdzekļos, tajā skaitā arī mūsu “Dzirkstelē”, bieži lasām par Latvijas muižām, par to kungu mājām. Fotogrāfijās skatām labi saglabājušās, ļoti veiksmīgi atjaunotas, arī sagruvušās. Apbrīnojam seno arhitektu gara lidojumu, īpašnieku gaumi, augstās prasības, patiesu mākslinieciskumu telpu iekārtojumā, lielu greznumu. Apbrīnojam piļu atjaunotāju uzņēmību. Visā Latvijā mūs šodien priecē latviešu zemnieku stādītie parki, daudzie liepceliņi visās Latvijas malās, koku alejas no muižas uz muižu.

Taču tūkstošu tūkstošos latviešu tautas dziesmu, manas tautas ētiskajā kodeksā, muiža nav skaista, to nolād.

“Ai, Litene, moku muiža Augsta kalna galiņā, Jau tai bija sen noslīgt Melnas jūras dibenā.”

Zemnieku sviedros tapis muižu skaistums.

“Skaista muiža kalniņā, Kas to skaistu darināja?

Darbinieku sūrā vara, Stārastiņa kliegumiņš.”

Ekstrēmus, mums nepieņemamus uzskatus pauž publicists Vilis Vītols: jāļauj laika gaitā sagrūt mūsu tautas ilgo gadsimtu apspiedēju un verdzinātāju mitekļiem. Tās nav jāatjauno.

Apbrīnojot piļu skaistumu un saglabātību, mums no gadsimtu dzīlēm jāizceļ, jāmodina seno paaudžu stāsti par latviešu zemnieka dzīvi muižā. Reizē ar šodienas sajūsmu un prieku ir jāsajūt tautas pagātnes rūgtums. Daudz tā latvietim nācis no muižas. Šodien Latvijā zināmā mērā valda muižu kults. Apmeklēt pēc iespējas vairāk to ir prestiža jautājums, goda lieta. Tas nav nekas slikts! Taču tautas mūžīgajā vēsturiskajā apziņā saglabājams stāsts par mūsu senseno senci, mūsu tautas brāli vācu muižās daudzajos gadsimtos, par latviešu zemnieku muižā.

Parazītisks veidojums ir Latvijas Muižu un piļu asociācija, kas prasa pašvaldībām maksāt par to, ka tās pilis apsaimnieko! Asociācijas vienīgais darbs ir gadskārtējais aicinājums apceļot muižas. Zināms paradokss ir tas, ka vēsturiskajā atskatā biežāk runājam par baronu dzimtu dzīvi un paaudžu nomaiņu, retāk – par zemnieku muižā.

— Jānis Zvaigzne Litenē