Katru gadu 15.oktobrī visā pasaulē tiek atzīmēta Starptautiskā Baltā spieķa diena. Gulbeniete, 1.grupas invalīde Irma Rimša ikdienā paļaujas uz Dievu, balto spieķi, pašas spēkiem un uz labiem cilvēkiem, kuriem lūdz palīdzību. Viņa ir pilnībā neredzīga. Sieviete atšķir vienīgi dienu no nakts, jo viņas acis apjauš gaismas un tumsas atšķirību, neko vairāk. Neraugoties uz to, sieviete viena pati tiek galā ar mājas soli, pati iekopj savu dārzu un no tā ražas pārtiek visu visu ziemu, kā arī regulāri apmeklē dievkalpojumus Gulbenes kristiešu draudzē “Jaunā paaudze” un reizi nedēļā brauc spēlēt teātri uz Balviem. 29.oktobrī I.Rimšai paliks 80 gadu.
Gulbeniete Irma Rimša, kura ir 1.grupas redzes invalīde, prot nenolaist rokas. Viņas optimisms un dzīvesspars iedvesmo citus neredzīgos un arī redzīgos. “Irma spēj meklēt risinājumu, jo bezizejas nav. Viņa ir atklāta un godīga, nebaidās paust savu pārliecību un dzīvo ar pārliecību, ka pašai ir jādara, nevienam nav pienākums kaut ko dot. Irma prot pateikt paldies un novērtē citu cilvēku palīdzību. Viņa uzdrīkstas apgūt jaunas prasmes, prot saskatīt skaisto, labo ikdienā, mazumiņā,” par šo sievieti saka Eiropas Sociālā fonda līdzfinansētā projekta “Ieguldījums tavā nākotnē” reģionālā koordinatore Ineta Štokne. “Dzirkstele”, ciemojoties pie Irmas mājās un aicinot viņu uz interviju, pārliecinājās, ka šī sieviete patiešām ir apbrīnas vērta.
– Baltais spieķis ir draugs un palīgs?
– Pirmdien kopā ar citiem gulbeniešiem braukšu uz Alūksni atzīmēt Baltā spieķa dienu. Jau 20 gadus esmu neredzīga, taču balto spieķi lietot sāku salīdzinoši nesen, jo ilgi pretojos tam, ka mani uzskata par invalīdi. Redzi esmu zaudējusi pamazām, tas sākās ar glaukomu 1971.gadā, kad viena acs tika operēta, otra – 1983.gadā. Deviņdesmitajos gados man redze strauji pasliktinājās, kataraktas operāciju līdz pēdējam atliku, jo dakteriem neuzticējos. Tagad jau vairs neko nevar labot. Balto spieķi izmantot man Balvos iemācīja Ineta Štokne. Sākumā teicu pretī, ka nekad nekur neiešu ar spieķi kā tāds ubags, bet viņa bija nepiekāpīga, uzstāja: “Irmiņ, iesi gan, tas ir baltais spieķis!” Ineta arī bija tā, kura mani pierunāja iesaistīties projekta aktivitātēs Balvos, Inetai savukārt par mani pastāstīja gulbenietis Aivars Osis, ar kuru esam vienā kristiešu draudzē. Sākumā jau likās, ka nekur nebraukšu, jo man pietiek ar mājām, dārzu un draudzi, kur kopā ar draudzeni ejam uz trīs kilometrus attālo dievkalpojuma norises vietu trīs reizes nedēļā. Dievkalpojumi ir trešdien un svētdien, un aizlūgums par Latviju, Gulbeni, valdību un pašvaldību un par visiem cilvēkiem – pirmdien vakarā. Tomēr iesāku reizi nedēļā vēl arī braukt uz Balviem spēlēt teātri, kas ir viena no projekta “Ieguldījums tavā nākotnē” aktivitātēm. Ņemu balto spieķi un dodos! Autobusa šoferis mani redz bez spieķa un jautā, kur tas ir. Rādu arī! Spieķis ir salokāms četrās daļās, varu to, braukdama autobusā, ielikt somā.
– Ar to ir jāsarod!
– Eju, ar balto spieķi taustot ceļu, sataustu, kur asfalta mala, kur gājēju ceļš. Arī klausos, vai nenāk mašīna. Tikai tad eju pāri ceļam. Bez spieķa noteikti ir grūtāk iet. Gulbenē ar spieķi eju līdz kaimiņiem, kur lūdzu, lai mani pavada līdz autobusam. Balvos gan staigāju tikai ar spieķi rokās.
– Ko jums nozīmē izbraukt no mājām?
– Es jūtos pilnvērtīgs cilvēks! Varu satikties ar citiem, varu iziet sabiedrībā! Balvos man ļoti patīk un ir žēl, ka Gulbenē nav tādu aktivitāšu, kādas ir tur. Balvos es jūtos kā savā ģimenē, nevis kā svešs cilvēks. Teātris – tā man ir saskarsme ar citiem cilvēkiem. Bet jaunībā es vispār nekad neesmu iesaistījusies mākslinieciskajā pašdarbībā! Ineta mani pierunāja iesaistīties teātrī Balvos! Patīk gan spēle, gan tas, ka pēc katras izrādes sanākam kopā un visu izrunājam, kas bija labi, ko gribētos labāk un kā mēs jūtamies. Mums ir tāda vienošanās, ka kritizēt citam citu nedrīkst. Ja tomēr pasprūk, tad uzreiz ir jālūdz piedošana, un mēs vienmēr piedodam cits citam. Teātra vadītāja ir Vaira Resne. Piedalos divos iestudējumos. Vienā runāju 91.psalmu “Visuaugstākā patvērumā”, otrā – Andreja Upīša stāstu “Baznīca”. Ja mūs aicinās parādīt savus iestudējumus arī Gulbenē, labprāt to darīsim. Žēl, ka nākamgad jūlijā beigsies projekta “Ieguldījums tavā nākotnē!” aktivitātes un mums, neredzīgajiem teātra spēlētājiem, būs jāšķiras. Atliek cerēt, ka būs atkal jauni projekti un jaunas iespējas.
– Esat dzimusi gulbeniete?
– Nē, uz Gulbeni, vīramātes mājām, atnācām kopā ar dzīvesbiedru, jau pensijā būdami. Pati esmu no Ainažiem, no bērnības strādāju lauku darbus. Vēlāk 30 gadus nodzīvoju Rīgā, tur sastapos ar savu vīru. Strādāju rūpnīcā “VEF”, uz dzelzceļa, kā arī par istabeni un beigās – veļas mazgātavā. Cīnījos un strādāju, lai sapelnītu lielāku pensiju, bet pie 150 latiem vien tiku. Tagad tāda pati pensija ir tiem, kuri nepiepūlējās. Bet es par to nebēdāju. Man ir labi. Kad atnācām ar vīru dzīvot Gulbenē, māja bija tukša, tajā neviens vairs nedzīvoja. Ēkai bija caurs jumts, palodzes puvušas. Dēls paskatījās un teica: “Mamma, esat atbraukuši dzīvot uz būdiņu ar vistas kāju.” Citi ieteica veco māju nodedzināt un būvēt jaunu. Es iebildu, ka tā tad vairs nebūs vīra dzimtā māja. Acis darba izbijās, bet rokas darba nebaidās! Divatā ar vīru mēs trīs mēnešu laikā māju pilnībā atjaunojām. Nevienu talcinieku neņēmām. Ir viena problēma. Kad remontēs ielu, kuras malā ir māja, būs jālūdz, lai mājas sētu pārceļ tālāk, tā ir nolikta pa veco robežu. Sētu pārcelt nav vairs manos spēkos. Esmu viena, vīrs ir miris. Taču ar ikdienas saimniekošanu un piemājas dārzu pati tieku galā. Sanest malku, ūdeni no akas – tā man nav problēma.
– Kas jūs tiekat galā ar auksto laiku, ar vīrusiem?
Man ir siltums istabās, kā jau pašas mājā. Kad gribu, tad iekurinu krāsni. Klausos kristīgo radio. Ja deguns tek, stāvu slimībām pretī ticībā. Man ir jautājuši, kā es spēju būt vesela visu rudeni un ziemu. Es vienkārši nepieņemu slimību. Nošķaudos un saku: “Vācies prom!” Nevaru teikt, ka man nav pārbaudījumu. Taču vienmēr lūgšanā tieku skaidrībā, vai tas ir domāts man. Tad es izlūdzos pacietību, lai varu iziet tam cauri. Sevišķi man to vajadzēja, kad sāku neredzēt. Bija reize, kas ar pieri ieskrēju savas mājas aizvērtajās durvīs. Ļoti sāpēja. Es lūdzos, lai man tiktu noņemtas sāpes. Pēc piecām minūtēm es tās vairs nejutu.
– Kāds ir ilga un veselīga mūža noslēpums?
– Veselības pamatā ir labs garastāvoklis, nekurnēšana par dzīvi un vienkāršs uzturs. Labu garastāvokli radu pati, rūpējoties par savu ārējo izskatu, lai citiem cilvēkiem būtu patīkami pie manis pienākt un parunāties. Es nevienu sliktu vārdu nevaru sacīt par cilvēkiem, viņi ir labi un atsaucīgi! Kopš jaunības atminos, ka man patika tie vecie cilvēki, kuriem kārtīgs apģērbs un frizūra. Es matus joprojām pati sev nokrāsoju. Māju un veļu mazgāju pati. Man bieži jautā, kā es protu tik baltu veļu izmazgāt. Ar rokām, mērcot un mazgājot lietusūdenī! Pati ēst gatavoju. Ēdu galvenokārt to, ko pati savā dārzā esmu izaudzējusi. Vāru dārzeņu un putraimu zupas. Manā dārziņā izaug tik daudz dārzeņu, ka pašai pietiek līdz pavasarim un vēl pāri paliek, ko kaimiņiem atdot. Veikalā es pērku cukuru, maizi, olas, vistas gaļas atgriezumus un ļoti reti kādu desu. Saldumi mani neinteresē. Pats galvenais – cilvēkam visu laiku kaut kas ir jādara. Tāpēc man nepatīk ziema, jo tad mazāk iespēju. Vairs nevaru ne adīt, ne šūt, ko darīju visu laiku, kamēr vēl kaut cik redzēju. Toties varu palepoties, ka abām savām vedeklām kāzu kleitas esmu šuvusi un manos adītajos džemperos joprojām staigā radi un paziņas. Bet visam ir savs laiks. Viss ir Dieva ziņā.
– Kuri ir jūsu mīļākie svētki?
– Lieldienas! Arī Ziemassvētki, taču nepatīk, ka tie piesaistīti gadumijai, kad cilvēki staigā pa veikaliem. Es Ziemassvētkos gribu būt mājās viena un lūgties, pateikties, ka Jēzus ir piedzimis. Viņš man nozīmē ļoti daudz. Tā dzīvē ir sanācis, ka manis pašas fiziskais tēvs nekad nav bijis man blakus, tāpēc esmu pieķērusies Debesu tēvam. Ja esmu viena un man gribas parunāties, runājos ar viņu.
