Lejasciemietes Indras Jegures vaļasprieks ir rotaļlietu jeb mīļmantiņu tamborēšana. Indras kolekcijā ir tamborēti zaķīši, kaķīši, zilonīši, lapsiņas, sunīši, kā arī citi dzīvnieciņi un dažādi multfilmu varoņi.
Viss sācies pirms apmēram divarpus gadiem, kad Indra, šķirstot vecus žurnālus, ievērojusi interesantus dažādu materiālu un veidu dizaina elementus, starp tiem bija arī zils zilonītis, kas viņai ļoti iepaticies. Tad arī Indra sapratusi, ka arī viņai gribas ko līdzīgu, un nolēmusi, ka varētu pamēģināt tādu notamborēt. Jāpiebilst, ka žurnālā redzētais zilonēns nebija tamborēts – Indra vienkārši aizņēmās pašu ideju par zilonīti. “Sameklēju mājās tamboradatu un dziju, tobrīd gan man mājās bija tikai zaļas krāsas dzija, un sāku tamborēt. Protams, nemaz tik viegli sākumā neveicās. Ne tas pēc ziloņa izskatījās, ne pēc kā, taču beigās tomēr izdevās realizēt savu ideju. Šī mantiņa tika uzdāvināta radu bērniņam, un viņi to iesauca par Odiņu,” stāsta Indra.
Āķis lūpā
Tā pamazām radās interese par šo nodarbi, un tagad tā jau ir kļuvusi par Indras vaļasprieku. “Pēc pirmās notamborētās mantiņas lūpā ieķērās āķis un gribējās tamborēt nākamo un nākamo. Pats interesantākais, ka, sākot tamborēt, es tā pa īstam vēl nemaz nezinu, kas man rezultātā iznāks. Viss notiek procesā,” saka rokdarbniece.
Indrai patīk rokdarbi, lai gan pati viņa speciāli neko nav mācījusies, tik vien kā skolas laikā apgūtas dažādas rokdarbu pamatzināšanas, gudrības un padomi, protams, savulaik prasīti arī mammai un vecmammai, taču mantiņu tamborēšanu Indra apguvusi pašmācības ceļā. “Ja kaut ko patīk darīt, tas arī izdodas, un, patiesību sakot, mantiņu tamborēšana it nemaz nav sarežģīta,” ir pārliecināta lejasciemiete. Viņai tiešām šis darbiņš padodas, un mantiņas top diezgan ātri. “Tādas nelielākas mantiņas varu uzmeistarot pat divu stundu laikā, lielākas un sarežģītākas, ja ir laiks, var notamborēt pa diviem vakariem. Protams, ir brīži, kad negribas neko darīt, bet tad atkal pēkšņi rodas kāda ideja – ņemu rokās darbarīkus un ķeros klāt tamborēšanai. Nedaudz vairāk laika paiet, ja rodas kāda jauna ideja, tad jāizdomā, kā to realizēt. Liels izaicinājums man bija notamborēt plaukstas lieluma velosipēdu. Tas bija sarežģīti, jo mazākie darbiņi ir vissarežģītākie, bet tomēr notamborēju arī to!”
Dāvina arī pieaugušajiem
Indra stāsta, ka, tamborējot mantiņas, nevadās ne pēc piegrieztnēm, ne pēc pamācībām – ja kaut kas nepatīk, ārdot ārā un tamborējot no jauna. Pirmās tamborētās mantiņas viņa pildījusi ar dažādām lupatiņām. “Cik daudz kreklu netika sagriezts! Pat rokas sāpēja no griešanas, vajadzēja mantiņas tik daudz piepildīt, lai tās ir stingras, bet tādējādi tās arī bija samērā smagas. Tagad pildu ar sinteponu, līdz ar to mantiņas ir vieglākas un arī stingrākas. Rociņās esmu likusi krellīšu bumbiņas, arī nelielas podziņas, tas bērniem palīdz attīstīt pirkstu muskulatūru,” stāsta Indra. Viņai vislabāk patīk tamborēt dažādus dzīvnieciņus, arī multfilmu varoņus. Indra ir tamborējusi arī, piemēram, mantiņu un komplektā arī čībiņas mazajam bērniņam. “Arī pieaugušajiem šīs tamborētās mantiņas var būt kā jauka dāvana. Kādam radiniekam dāvanā tamborēju diezgan palielu Homēru Simpsonu. To var izmantot kā dizaina priekšmetu. Man šķiet, ka šādām paša darinātām dāvanām ir daudz lielāka vērtība – tajās esi ielicis visu savu izdomu, arī savas labās domas, dāvana nav vienkārši veikalā iegādāta, bet paša rokām darināta un tādēļ arī dāvanas saņēmējam sagādā daudz lielāku prieku!” ir pārliecināta rokdarbniece.
Aizceļojušas arī uz ārzemēm
Indra stāsta, ka viņas darinātās mantiņas ir aizceļojušas ne tikai uz dažādām vietām Latvijā, bet arī uz ārzemēm. “Kāda trijotne – lapsa, zaķis un vilks – aizceļoja uz kādu bērnudārzu Rīgā, lai bērniem, lasot pasakas, ir priekšstats, kādi izskatās šie zvēri, ar tiem viņi spēlē arī teātri. Ir darbi, kas ir aizceļojuši arī uz Norvēģiju, Poliju, Angliju. Es sadarbojos ar sludinājumu portālu Latvijā izgatavotām lietām “Meistardarbs”, kurā cilvēki var apskatīties esošos darbiņus un pasūtīt sev tīkamus. Kāda uzņēmēja man izteica piedāvājumu tamborēt viņas firmas logotipu – lācīti. Pašreiz, kamēr audzinu savu mazo meitiņu, kurai pirmdien būs trīs mēnesīši, laika tamborēšanai neatliek, bet domāju, ka gan jau drīz varēšu atsākt šo nodarbi un tad arī ķeršos klāt lācīšu pasūtījumam,” atklāj Indra. Viņas tamborētās mantiņas ir bijušas nopērkamas arī Zaļajā tirdziņā Gulbenē.
Vai Indrai nav grūti šķirties no saviem meistardarbiem? “Nē, jo es zinu, ka kādam šī mantiņa sagādās prieku. Turklāt es taču varu uztaisīt atkal jaunu. Visas mantiņas gan noteikti nofotografēju, un man tās paliek atmiņā.”
