Ikviens bērns izjūt plašu emociju gammu, tostarp dusmas. Mazais augot pakāpeniski iemācās, kā tikt galā ar savām emocijām. Tomēr, ja bērns no dusmām vai neapmierinātības kož spēcīgi citiem bērniem, atstājot zilumus un pat brūces, kodēja vecākiem rodas neizpratne, kā uzveikt mazā agresiju. Savukārt cietušā bērna vecākiem rodas jautājums – kā pasargāt savu bērnu no līdzīgiem pāridarījumiem?
Pārbauda robežas
“Audzinātājas sūdzas, ka mans piecgadīgais dēls bērnudārzā kož citiem bērniem. Nezinu, kāpēc viņš tā rīkojas un kā to uzveikt,” noraizējusies māmiņa Līga.
“Vecāki bērni kož aiz dusmām, niknuma vai aizkaitinājuma. Visbiežāk šādā veidā viņš pauž emocijas, kuru dēļ bērns izjūt spriedzi. Bērns šādā veidā var censties pievērst sev uzmanību un izmēģināt, kādas būs pieaugušo reakcijas. Pēta, ko var darīt un ko ne – pārbauda robežas,” skaidro psiholoģe Sarmīte Štāle. Viņa ir pārliecināta, ka bērna agresiju nedrīkst apslāpēt, taču jāiemāca viņam to izpaust adekvātā veidā, nenodarot pāri citiem. Šādās situācijās pieaugušo uzdevums būtu paust izjūtas un parādīt bērnam, ka tas ir nepatīkami, sāpīgi. Ar mazo ir jārunā un jāizskaidro, ka kost otram nav pieņemami.
“Bērna agresīvo uzvedību var ietekmēt viņa temperamenta, rakstura iezīmes, audzināšanas īpatnības un vecāku nespēja apmierināt bērna emocionālās vajadzības. Košanu var veicināt arī ģimenes locekļu agresīva uzvedība vai vecāku pretrunīgās prasības pret bērnu. To ietekmēt var arī sociālie apstākļi, pārlieka aizraušanās ar televīzijas skatīšanos vai datorspēļu spēlēšanu,” zina S. Štāle.
Jānoskaidro iemesls
Psiholoģe uzsver – lai spētu palīdzēt bērnam, kurš izrāda agresivitāti, ieteicams būtu noskaidrot tās iemeslus. Svarīgi arī vecākiem izvēlēties atbilstošākās rīcības metodes. Piemēram, kādam bērniņam jāmāca tas, ko viņš drīkst darīt, citam jāstāsta par emocijām un vēl kādam vajag, lai viņu vienkārši samīļo. “Protams, ka tas uzreiz neizlabos bērna uzvedību, taču tā bērns pamazām apgūst un saprot, ka viņš otram nodara sāpes,” paskaidro S. Štāle.
Nereti košana novērojama tieši bērnudārzā, kur, cīnoties par savu pastāvēšanu, konflikta gadījumā bērns iekož savam grupiņas biedram. Pirmsskolas pedagogs šādos gadījumos ir pirmais pieaugušais, kura uzdevums ir izskaidrot, ka košana nav adekvāts konflikta risinājums. “Šādās situācijās vispirms svarīgi ir noskaidrot iemeslu košanai, veicot pārrunas ar bērnu. Nākamais solis ir likt lietā empātiju – kā tu justos, ja tev tā darītu, vai tev patiktu, ja tev kostu,” uzskata bērnudārza audzinātāja Līga. Viņa uztver, ka bērnam nekad nevajagot teikt, ka viņš ir slikts, bet gan ka viņa rīcība konkrētajā situācijā ir bijusi nepareiza un nepieņemama. Pirmsskolas pedagoģe vienmēr cenšoties panākt, lai bērns atvainotos cietušajam. Par notikušo informē arī vecākus, lai tie vēlreiz situāciju pārrunātu ar savu atvasi.
Savaldīt agresiju
“Vecākiem ieteicams izvērtēt, ko bērns skatās televīzijā vai datorā, pārrunāt ar bērnu situācijas, kurās ir emocionālas izpausmes. Kaut arī pieaugušajiem reizēm tās šķiet vienkāršas un pašsaprotamas, bērnam ne vienmēr viss ir saprotams tā, kā to redz pieaugušais. Tas ir ļoti vērtīgs ieguldījums bērna emocionālajā attīstībā,” uzsver S.Štāle.
Pieaugušie, jo īpaši vecāki, un viņu uzvedība ir paraugs bērnam. Jāatceras, ka ar agresiju nedrīkst cīnīties ar tikpat uzbrūkošiem paņēmieniem. Arī pieaugušajiem – vecākiem, audzinātājiem – jālūdz bērnam piedošana, ja viņu rīcība bijusi nepareiza, tā to iemācīsies arī mazais.
Bērnu var iemācīt citādi atbrīvoties no negatīvajām emocijām, piemēram, piedāvājot viņam iekost spilvenā vai iesist tam, saburzīt papīra lapas vai ātri skriet un izlēkāties.
Iesaka konsultēties
Dusmu izrādīšana kožot pieļaujama tikai bērniem līdz divu gadu vecumam. Tiklīdz mazais ir iemācījies runāt, viņam jau jāprot savu agresiju izrādīt citādā veidā. Psiholoģe iesaka vecākiem būt vērīgiem, ja mazais kodējs ir vecāks par diviem gadiem. Iespējams, bērnam nepieciešama psihologa konsultācija vai terapija.
“Ģimenes ārsti un neirologi bieži vien ir tie speciālisti, kuri iesaka vecākiem pakonsultēties ar psihologu gadījumos, ja bērns savu agresivitāti izrāda kožot vai sitot,” saka psiholoģe un arī iesaka ikvienam vecākam, kura bērna dusmu lēkmes izpaužas nepieņemamā veidā, vērsties pēc konsultācijas pie speciālista.
Kopīgi ar vecākiem šādos gadījumos psiholoģe nosakot piemērotāko terapiju, piemēram, smilšu, rotaļu, pasaku.
Psihologi rekomendē pievērst īpašu uzmanību arī tam bērnam, kurš cieš no citu bērnu agresīvās uzvedības. Bērnu vajadzētu iedrošināt būt drosmīgam un pārliecinātam. Bērnam nepieciešams iemācīties to, ka viņam neviens nedrīkst darīt pāri. Lai bērnu pasargātu no pāri nodarījumiem, jāpaskaidro, ka viņš jebkuru pāridarītāja mēģinājumu kost vai sist var uzreiz pārtraukt, strikti un skaļi sakot, ka tā nedrīkst darīt. Tā bērns spēs sevi pasargāt un skaidri pratīs arī turpmāk dzīvē nospraust savas robežas. Ja paša spēkiem bērns tomēr nevar atrisināt domstarpības ar savu rotaļbiedru, viņam jābūt drošam, ka vienmēr var lūgt pieaugušā palīdzību, lai atrisinātu konfliktu.
Noteikti nevajadzētu bērnam mācīt kost pretim vai sist otram bērnam. Šādas audzināšanas metodes bieži vien noved pie tā, ka cietušais var kļūt par nākamo pāridarītāju. “Agresiju nevar uzveikt ar agresiju,” uzsver psiholoģe.
IETEIKUMI AGRESĪVĀS UZVEDĪBAS SAVALDĪŠANAI
Ja bērns dusmās dara pāri citam bērnam, ieteicams cieši saņemt viņa rokas vai cieši apskaut un turēt, līdz bērns nomierinās. Pēc tam rīcība, kura nav bijusi pieņemama, jāpārrunā.
Ja bērns citiem mazajiem nodara sāpes, svarīgi pievērst uzmanību arī bērnam, kuram uzbrukts. Agresīvais bērns ar savu rīcību grib nokļūt uzmanības centrā. Ja viņam tas neizdodas, bērns atklāj, ka, par spīti agresivitātei, viņš netiek ievērots, taču tas nav viņa interesēs.
Bērnu audzināšanā svarīgs ir vecāku paraugs. Šādi bērns redz, kas agresīvas izturēšanās gadījumā ir un nav pieņemams.
Bērnam ir jāmāca un jāļauj izlādēt negatīvās emocijas pieņemamā veidā, jo dusmas kā emociju izpausme arī ir vajadzīga. Dusmoties jāmāca, jo neizlādētas emocijas nereti noved pie agresīviem dusmu izvirdumiem.
