Piektdienas vakarā skrēju krosu, sāku no Gulbenes pa Balvu ceļu, nogriežoties sānis, izskrēju uz Rēzeknes ceļa. Jau krēsloja. Apmulsu. Kaut kas nebija tā, kā vajag. It kā es atrastos uz pavisam cita ceļa. Un tad attapu, kas par lietu. Ozoli nocirsti! Pa kuru laiku?! Svētdienā vēlreiz – šoreiz dienas vidū – skrēju atkal. Tagad pa Rēzeknes ceļu no paša sākuma, no Gulbenes puses. Redzēju, ka nocirsti ozoli, kuriem uz stumbra bija zaļais krusts, un arī tādi, kuriem uz stumbra sarkanais krusts. Daudz skaistu, veselīgu koku. Parunājos ar cilvēkiem uz ceļa. Beļavas zemnieks Jānis Rožlapa garāmbraucot piestāja un teica, ka varēja jau nu kādu koku cirtēji arī atstāt. Sākām diskutēt par tiem zaļajiem un sarkanajiem krustiem. Viņaprāt, tos ar sarkanajām atzīmēm cirst nedrīkstēja. Atsveicinoties sarunbiedrs vēl piebilda: “Kad ceļš būs paplašināts, smagās automašīnas dažai mājai brauks tieši gar logu.”
Satiku arī velosipēda vadītāju Jāni Razinu, kura māja ir Rēzeknes ceļa malā, apmēram kilometru no atzīmes, kur beidzas Gulbene. Uzrunāts par to, kā tagad izskatās ceļš, vīrietis izdvesa: “Izskatās kā lidlaukā.” Viņš stāstīja, ka naktī redzējis lielu mašīnu piebraucam un vedam projām skaistāko ozola stumbru. Tā kā tas noticis tumsā, lieta nav likusies tīra. J.Razins esot parunājies ar ozolu cirtējiem, kuri šobrīd, sākot no Gulbenes robežas, nav tikuši tālāk par viņa mājām. Cirtēji stāstījuši, ka ir no Cēsīm, piedāvājuši vietējam čalim iedzert alu, bet tas atteicies. “Ja gribu, pats varu nopirkt,” man sacīja J.Razins. Vēl piebilda, ka kaimiņš grasoties tiesāties par to, ka tiek plānots nocirst ābeles, kas ceļa malā aug pie šā mājas. Tās esot stādījis vecais namsaimnieks Kārlis, kura vairs nav starp dzīvajiem.
Satiku arī divus pamatskolas vecuma puikas, kuri pa Rēzeknes ceļu gāja Gulbenes virzienā. Jautāju: “Kā jums patīk, ka vairs ozolu nav?” Viņi atbildēja: “Labi.” Un plati smaidīja. To nu mēs sabiedrībā esam panākuši, ka aug jaunatne, kuriem nav žēl nopļautas dzīvības.
