«Ja šie lēmumi nebūtu saistīti ar nāvi, iespējams, būtu vairāk cilvēku, kuri vēlētos, piemēram, apdrošināt savu dzīvību. Tāpēc arī kompānijas neiekļauj šo vārdu piedāvājumā. Nemudina apdrošināties pret nāvi, bet lieto vārdu «dzīvība», jo tas ir pozitīvs. Garīgā ziņā dzīvību, protams, nav iespējams apdrošināt. Tā ir vien atbildības sadalīšana, kas ko maksās, ja notikusi nelaime,» spriež psiholoģe Ilze Āna, apcerot faktorus, kas motivē vai atgrūž ne tikai iegādāties polisi, bet arī, piemēram, sastādīt testamentu un novēlēt savus orgānus izmantošanai pēc nāves. Tikai pirmajā mirklī šķiet, ka šos lēmumus vada racionāli apsvērumi. Patiesībā tos virza katra uzskatu un ticības sistēma, attiecību veidošanas māksla, kā arī bailes un aizspriedumi.
Nāvi nevar ne pievilkt, ne atgrūst
Nāves tēma bijusi aktuāla visos laikos, un tās uztvere mainījusies līdz ar cilvēka vecumu, kultūrvidi, pieejamo informāciju un garīgā ceļa meklējumiem. «Patlaban daudzi Latvijā iet Austrumu gudro ceļu un meklē atbildes uz dažādiem jautājumiem. Tajā skaitā – kā sagatavoties tam, ka atstāsim šo dzīvi. Iespējams, ir vieglāk dzīvot un kārtot lietas ar šo saprašanu,» min I.Āna, pauzdama pārliecību, ka nāves pieminēšana ne pievelk, ne atgrūž aiziešanas brīdi. Tā vienkārši ir neizbēgams fakts. Tāpēc jautājums, kā sakārtot šo dzīvi, kas ietver arī mantiskās attiecības, ir gluži pamatots.
«Daudzi varbūt iedomājas – ko gan es varu nokārtot pirms nāves? Te prātā nāk cinisks joks – šorīt pamostoties sajūtos tik slikti, ka, iespējams, varētu arī nomirt. Tāpēc uzvelku tīru veļu. Kad mani atradīs, vismaz smuki izskatīšos!» pasmaida Ilze. Viņa pati pārliecināta – katram dzīvē tomēr būtu jāatrod šis pārliecības drošais ceļš, kas atstāj mazāk vietas dažādiem aizspriedumiem.
Mirstamdrēbītes skapī
Ņemot vērā, ka cilvēks ir ne tikai miesa, bet arī gars un dvēsele, kārtošanai būtu jānotiek visās jomās, turpina psiholoģe. «Vai gatavojamies nāvei arī garīgi? Vai sakārtojam attiecības, izlīdzinām pāridarījumus, samīļojamies, piedodam un lūdzam piedošanu?» viņa retoriski jautā, pieminot citu dzīves «kārtošanas» veidu.
«Iedomājos dziļi laukos dzīvojošu omīti, kura skapī atstājusi skaisti salocītas mirstamdrēbītes, uzrakstījusi, kuros kapiņos viņu guldīt. Atstājusi telefonu numurus, kuriem zvanīt viņas nāves gadījumā, kurus aicināt uz bērēm. Iespējams, viņai klētsaugšā ir arī ar zālītēm un tējiņām iesvaidīts zārks. Tas liecina par skaidrību un kārtību sevī,» tēlo I.Āna.
«Drošības spilvenam» neuzticas
Šajā ziņā arī dzīvības apdrošināšanu varētu ierindot sakārtoto lietu plauktiņā, kas atvieglotu dzīvi palicējiem. Lai gan apdrošinātāji tāpēc sola «augstu sirdsmiera procentu» un «mīkstu drošības spilvenu», aptaujas tomēr liecina, ka šo pakalpojumu izvēlas nelabprāt, un tam varētu būt saistība ar attieksmi pret sevi un dzīvi kopumā, atzīst «Swedbank» Investīciju produktu daļas vadītājs Reinis Jansons.
«Lai gan ieradums apdrošināt dzīvību, tā parūpējoties par saviem tuviniekiem, pamazām nostiprinās, diemžēl kopumā vairāk nekā piektā daļa (22 procenti) iedzīvotāju joprojām atliek lēmumu par dzīvības polises iegādi uz nenoteiktu laiku. Līdzās tam iedzīvotāji atliek arī tādas būtiskas lietas kā ārsta apmeklējumus (41 procents aptaujāto), netīkamu jautājumu risināšanu (38), sportisku nodarbju sākšanu (25), kā arī lielāku pirkumu veikšanu (23),» viņš raksturo.
Testaments atklāj savstarpējās attiecības
Līdzīgi cilvēki Latvijā nesteidzas atstāt testamentus. Tas gan vairāk skar un atklāj piederīgo savstarpējo attiecību ainu, pārliecināta I.Āna. «Ir ģimenes un dzimtas, kur šis jautājums, kas ko mantos, vispār «nepaceļas». Ģimenes locekļiem jau kopš mazotnes skaidrs, par ko pēc īpašnieka nāves būs jāizņemas atbildība, jo testaments pēc būtības ir atbildības deleģēšana. Dažkārt arī par parādiem un sabrukušām ēkām. Testaments kā dokuments ir civiltiesisks un saistošs tajos gadījumos, kad attiecības ģimenē īsti nav sakārtotas. Tas arī nevar sakārtot šīs attiecības, vien ieviest zināmu skaidrību,» norāda psiholoģe.
Tāpēc arī daudzi svārstās uzrakstīt savu pēdējās gribas vēstuli – sadalīšu mantu pēc sava prāta, bērni saplēsīsies vēl manas dzīves laikā. Neatstāšu nekādas norādes – vienalga sastrīdēsies!
«Ir brāļi un māsas, kas pēc mantojuma «atvēršanas» vispār vairs nesarunājas. Uz paaudžu paaudzēm radusies plaisa,» dramatizē Ilze, vēlreiz akcentējot labu savstarpējo attiecību nozīmi. Savukārt īpašniekiem vēl pirms testamenta rakstīšanas viņa mudina sakārtot īpašuma lietas fiziskajā vidē. Ne tikai nopļaut mauriņu, ierīkot skaistu dārzu, turēt kārtībā jumtu, sienas un pamatus, bet arī sakārtot dokumentāciju, lai piederīgajiem pēc īpašnieka aiziešanas nevajadzētu noskrieties, apmeklējot dažādas institūcijas.
Orgānu ziedošana – intīms pārliecības jautājums
Arī piekrišana kļūt par orgānu donoru lielākoties ir lēmums, kas saistīts ar paša nāvi. Lai gan to pavada cēla doma – glābt cita dzīvību –, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes, kur iespējams reģistrēt savu gribu par orgānu izmantošanu vai atstāšanu, dati atklāj, ka vien nepilns tūkstotis Latvijas iedzīvotāju spējuši formulēt savu izvēli. Tikai aptuveni trešdaļa no viņiem piekrituši kļūt orgānu donori. Pārējie teikuši stingru «nē!».
«Tas ir ļoti intīms un personisks, pārliecības un ētisko apsvērumu jautājums. Reizēm pat veidojas disonanse – cilvēks tur augstā vērtē palīdzību citiem, bet savus orgānus ziedot nevēlas, jo, piemēram, tic, ka notiks ķermeņa augšāmcelšanās, ko viņš vēlētos piedzīvot ar visiem saviem orgāniem. Savukārt cits uzskata, ka nevis ķermenis, bet gars un lietas, ko aiz sevis atstāšu, ir vērtīgas, tāpēc dariet ar manu ķermeni pēc nāves, ko gribat! Viedokļi ir dažādi, un pareizās atbildes te nav,» norāda I.Āna, vēlreiz aicinot atrast savu drošās pārliecības ceļu, kas visās jomās palīdzēs sakārtot dzīvi pirms aiziešanas.
Ilze (35), trīs bērnu mamma
Vienmēr par sevi esmu domājusi kā par vairāk racionālu būtni. Cienu loģiku. Man patīk izsvērti, pamatoti argumenti. Ģimenē, kad jāpieņem kāds būtisks lēmums, sēžamies visi, ieskaitot bērnus, pie galda un skaitām plusiņus un mīnusiņus. Arī par finansēm – kur tērēsim, cik uzkrāsim. Iepazīstamies un salīdzinām banku piedāvājumus, meklējam atlaides.
Tomēr vienu iespēju nekādi nespēju pieņemt – ne savu, ne kāda cita manas ģimenes locekļa dzīvības apdrošināšanu. Izklausās gan vilinoši – katru mēnesi atvēli nelielu summiņu, un beigās sanāks smuka naudiņa. Tikai ar nosacījumu, ka būsi miris! Labi – no nāves vēl neviens nav aizmucis, un varbūt mana aiziešana palicējiem tiešām būtu liels finansiāls atvieglojums. Taču kā es varētu pieņemt naudu par savu vīru vai bērnu! Tā ir kāda dzīvības cena?! Turklāt šis piedāvājums iztēlē uzreiz uzbur drausmīgas ainas, kā būtu, ja man nāktos viņus zaudēt…
Tāpēc, kad mani bērni no viena pasākuma pārnesa mājās puķītēm, baloniņiem un smaidīgām sejiņām apzīmētu vienas kompānijas reklāmas bukletu, kas dzīvības apdrošināšanas polisei piedāvāja ievērojamu atlaidi, uzreiz ielidināju to “miskastē”. Mazie gan bija sašutuši – kā tad tā! Tu mūs neapdrošināsi?! It kā tā lapele spētu viņus pasargāt no nelaimēm. Tomēr viens labums no šā pasākuma bija. Visu vakaru runājām, ko nozīmē sargāt sevi, lai Dievs tevi sargātu, un vecākiem nekad, nekad nevajadzētu saņemt tādas apdrošināšanas polises prēmiju.
Mirdza (68), pensijā
Kad deviņdesmito gadu sākumā tika atjaunotas īpašumtiesības, mana mammīte, tāpēc ka viņu mūža nogalē ik dienu kopu, man atvēlēja savas dzimtas īpašumu – vecu mājiņu, lauksaimniecības zemi un nelielu meža gabaliņu. Brālim tika arī tāda paša veca māja un zeme no tēva puses. Tajā brīdī šis īpašums viņam nebija vajadzīgs, tāpēc viņš to par lētu naudu pārdeva. Patlaban brālim Rīgā ir savs dzīvoklis. Viņš saņem labu pensiju, jo visu mūžu bijis augstos amatos. Tāpēc liels bija mans pārsteigums, ka brālis pēkšņi paziņoja, ka viņa bērniem arī pienāksies daļa no mana īpašuma, ja es to pārdošu. Šādas domas man pa galvu maisās jau labu laiku, jo viena ar māju un laukiem vairs netieku galā. Varētu iet dzīvot pie meitas un palīdzēt auklēt mazbērnus. Man ir arī dēls. Vienojāmies, ka iegūto naudu varētu dalīt uz pusēm.
Taču tagad viss ir sarežģījies. Šķiet, lai ko es pasāktu ar savu īpašumu, kādam nebūs labi, bet es neciešu, ka saiet naidā! Varbūt tiešām jāraksta testaments? Bet arī to, manuprāt, var apstrīdēt. Ja pārdošu un brāļa bērnus neņemšu galvā, tāpat būs ļoti slikti. Tā nu esmu nonākusi strupceļā. Še tev mierīgās vecumdienas!
