Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Laura Romane.
Dzimšanas gads: 1982.gada 31.augusts.
Deklarētā dzīvesvieta: Gulbenes novada Stradu pagasts.
Tagad dzīvo: Alūksnes novada Alsviķos Alūksnes novads.
Aizrauj: detektīvstāsti krievu valodā.
Sapnis: iegūt autovadītāja tiesības.
Laura Romane no Stradu pagasta ir apbrīnas vērta jauna sieviete. Par spīti traģiskajiem notikumiem, kurus viņa pārdzīvojusi pirms 16 gadiem, kļūstot par 1.grupas invalīdi un zaudējot dzirdi uz visiem laikiem, viņa ir enerģijas pilna, sabiedriski aktīva, dzīvespriecīga, labestīga un vienmēr smaidīga. Laura nesūrojas par dzīves likstām un nemeklē vainīgos pagātnē, viņa dzīvo šodienai un domā tikai par nākotni. Kā pierādījums tam ir kaut vai fakts, ka viņa ir ieguvusi trīs profesijas! Laura ir šuvēja, pavāre un konditore. Ikdienā atbalstu viņa rod ticībā Dievam, savos tuvajos cilvēkos, bet galvenokārt paļaujas pati uz saviem spēkiem.
Lai sazinātos, viņa izmanto zīmju valodu, tāpēc “Dzirksteles” sarunā ar Lauru piedalās arī viņas bijusī kursabiedrene Ineta Drozdova, kura palīdz pārtulkot zīmju valodu.
Divas dzīves
Laura savu 30 gadus garo mūžu var sadalīt divos posmos, divās dzīvēs – līdz 14 gadiem un pēc tam, kad dzīve kļuva pavisam citādāka.
“Man bija 14 gadu, un es mācījos Stradu pamatskolas 8.klasē. Tas bija 1996.gada novembra vakars, kad atgriezos mājās no draudzenes. No draudzenes līdz manām mājām bija tikai kādi 100 metri, ko iet. Gāju un dzirdēju, ka man aiz muguras kaut kas brauc,” atceras Laura.
Kā nojauzdama kaut ko nelāgu, viņa centās iet pa pašu ceļa malu, bet tas nepasargāja. Motocikla vadītājs viņu notrieca grāvī un pats aizbrauca. Šis mirklis pārvērta viņas dzīvi līdz nepazīšanai un bērnības sapnis par skolotājas profesiju sagruva.
Trieciena rezultātā gūstot smagu galvas traumu, Laura zaudēja dzirdi un viņas nieres bija sadragātas vārda tiešākajā nozīmē.
“Pamodos grāvī. Nevarēju ne piecelties, ne parunāt. Bija auksti. Galva sāpēja. Centos saukt palīgā. Tuvumā dzīvojošie kaimiņi bija mani sadzirdējuši un ar lukturīti nāca skatīties. Tad man stāstīja, ka mani atraduši guļam grāvī pulksten vienos naktī. Vairākas stundas biju nogulējusi slapjā grāvī. Tad mani aiznesa uz mājām. Asiņu nebija, arī kurpju kājās nebija, bija tikai saplēstas bikses. Mamma domāja, ka esmu izvarota, bet tā nebija. Mani aizveda uz Gulbene slimnīcu, pēc tam pārveda uz Rīgu. Gulēju reanimācijā. Nezinu, cik ilgi tur gulēju. Tā kā nieru man nebija, tiku pieslēgta pie mākslīgās nieres. Tad no reanimācijas tiku pārcelta uz citām nodaļām. Uzradās man donors. Tā bija mana tante. Viņa ziedoja savu nieri, bet pēc pāris mēnešiem šī niere vairs negribēja strādāt. Tad es atkal gaidīju donoru un biju visu laiku slimnīcā. Kopumā tie bija divi gadi, kurus pavadīju slimnīcā kopš avārijas brīža. Nākamā niere man tika no miruša donora. Tā nostrādāja 13 gadus. Tas ir ilgi. Pa šo laiku gan mācījos, gan strādāju. Tad analīzes kļuva sliktākas un sliktākas. Un kārtējo reizi bija nepieciešama niere,” stāsta Laura.
Šovasar viņai trešo reizi tika transplantēta niere. Laura saka lielu paldies tiem, kuri turēja par viņu īkšķi, lai transplantācija izdotos. “Cik ilgi šī niere funkcionēs, nav zināms. To rādīs laiks,” saka Laura. Viņa nesūdzas par grūtībām, tikai atklāj, ka vissatraucošāk ir gaidīt analīžu rezultātus.
Profesijas izvēle – ierobežota
Pēc avārijas Laura vairs neatgriezās Stradu pamatskolā. Atmiņā no tiem laikiem viņai palikusi skolotāja Gaļina Plešanova un skolotājs Arnis Cāns. “Cāna mašīnā vienmēr skanēja grupas 100.debija dziesmas,” ar smaidu atceras Laura.
Tā kā meitene bija zaudējusi dzirdi, viņa mācības turpināja Valmieras nedzirdīgo internātskolā. “Tas bija šoks, kad nokļuvu citā skolā. Bija ļoti grūti. Es taču nesapratu zīmju valodu! Tad man uzradās kāds draugs šajā skolā, starp citu arī no Gulbenes, kurš man iemācīja zīmju valodu. Ar laiku skolā iepatikās. Nedēļas nogalēs parasti braucu mājās,” atceras Laura.
Kad skola Valmierā tika pabeigta, bija jāizvēlas profesija. “Pēc traumas profesijas izvēles iespējas kļuva ierobežotas. Bija jāizvēlas atbilstoša profesija,” stāsta Laura.
Viņa izlēma apgūt šuvējas profesiju Alsviķu arodskolā. Kursabiedri pa vakariem mācījās zīmju valodu, lai varētu kontaktēties ar Lauru, savukārt skolotāji stundās runāja lēnām un izteiksmīgi, jo Laura prot lasīt no lūpām. Ar labām sekmēm viņa pabeidza šo skolu. Par šuvēju viņa strādāja gan Rīgā, gan Alūksnē, gan Šķieneros.
Pēc kāda laika Laura izlēma apgūt arī pavārmākslu tajā pašā Alsviķu arodskolā. Mācības sekmīgi tika arī pabeigtas. Uz laiku viņa tika paņemta darbā skolā par pavāra palīgu. Kad darba līgums beidzās, viņa iestājās bezdarbniekos un pabeidza konditora kursus, tā iegūstot trešo arodu. Bet darba meklējumos neveicās, tāpēc Laura pieteikusies “simtlatnieku” programmā un pusgadu nostrādājusi kā apkopēja, bet tad atkal palikusi bez darba. “Meklēju konditores darbu. Tajā vietā Alūksnē, kur interesējos par konditores darbu, mani neņēma, atrunājoties, ka esmu pārāk maza auguma. Es par šādu atrunu apvainojos. Man taču ir iegūta profesija un vai tad augums var būt pie vainas? Vai tad par konditorēm var strādāt tikai modeles? Citās darbavietās, kur meklēju darbu, savukārt atrunājās, ka nebūs naudas, lai man varētu samaksāt algu,” stāsta Laura.
Tad viņa nolēma pieteikties uz subsidēto darba vietu bezdarbniekiem. Un viņai paveicās. Tagad Laura strādā Alūksnes pusē par šuvēju.
Cīnās saviem spēkiem
Pēc traģiskās avārijas katra diena Laurai ir cīņa par savu dzīvību. Nemitīgas vizītes pie ārstiem, procedūras, analīzes un medikamentu lietošana katru dienu.
Atļaujos Laurai pavaicāt, vai tad nelaimē vainīgais šoferis nav piedāvājis palīdzību. Lauras atbilde ir īsa – cīnos pati. “Daļu zāļu man sedz valsts, bet daļa jāpērk pašai. Saņemu invaliditātes pabalstu. Tas ir mazliet vairāk nekā 100 lati. No tā arī pārtieku un un cenšos strādāt,” saka Laura.
Pirms kāda laika, ciemojoties pie brāļiem Anglijā, Laura izmantoja izdevību un apmeklēja ārstus arī tur cerībā, ka varbūt tomēr ir iespēja atgūt zaudēto dzirdi. Bet nekā. Daļa ārstu uzskatot, ka dzirde zaudēta galvas traumas rezultātā, citi savukārt, ka no antibiotikām, kuras Laurai nozīmēja, ārstējot vienlaikus iegūto plaušu karsoni uzreiz pēc avārijas. “Uzreiz jau dzirde nepazuda. Slimnīcā man sākās plaušu karsonis un sāka špricēt antibiotikas. Kurss bija 5 dienas. Vienā dienā man iešpricē antibiotikas un pēkšņi ar vienu ausi vairs nedzirdēju, otrā dienā špricēja vēl vienu devu antibiotiku un nedzirdēju jau ar otru ausi. Aizveda mani pie ausu ārsta. Neko nevarot izdarīt,” nopūšoties atceras Laura.
Avārija izmainīja Lauras dzīvi līdz nepazīšanai. Ir apbrīnojama viņas drosme runāt un atcerēties traģisko notikumu. “Kas ir bijis, lai paliek pagātnē. Es neturu ļaunu prātu uz šo cilvēku. Ne jau speciāli viņš man brauca virsū, bet laikam jau dzert mazāk vajag. Kad gulēju reanimācijā, šis cilvēks bija atnācis uz slimnīcu. Man tā stāstīja, es jau neko neatceros. Nezinu arī, vai viņu sodīja. Dzirdēju, ka it kā viņam tika uzlikts naudas sods, bet neko vairāk nezinu un mani arī tas neinteresē. Pirms kāda laika braucu autobusā un arī šis cilvēks iekāpa. Redzēju, ka, ieraugot mani, viņš sajūtas neērti, viss nosarka, bet neko neteica.”
