Lasu labklājības mi-nistres Ilzes Vinķeles izteikumu, ka tas esot trakums – izskaidrot no padomju laikiem nākušajiem un tagad pensijas vecumu sasniegušajiem cilvēkiem, kāpēc viņu pensijas ir tik mazas. Proti, padomju laiks un neatkarīgā Latvija esot divas dažādas pasaules, tāpēc arī pienesums citai valstij nevarot tikt adekvāti novērtēts. Esmu patiesi noskaitu-sies. Piekrītu – divas pasaules, bet nesaprotu, kā tik viegliem izteikumiem var iznīcināt cilvēku darba mūžu, kuri tiešām maksāja ministres piesauktos nodokļus, būvēja rūpnīcas, ciematus, skolas, ceļus un vēl daudz ko citu. Arī es esmu dzimusi padomju gados un bijusi lieciniece tam, kā man tuvie cilvēki strādāja līdz spēku izsīkumam, kā mana mamma sabojāja savu veselību, pildot sociālistiskās sacensības noteikumus. Nevis ministrei būtu jārunā par trakumu, bet gan šiem cilvēkiem šodien ir jāpaliek trakiem, redzot, kā viņu paveiktais tiek aizmests kā nekam nevajadzīgs. Kas ir nācis vietā? Cik jaunu rūpnīcu ir uzcelts? Liela daļa Saeimas darboņu joprojām mitinās šo padomju gadu celtajos mājokļos, bērni mācās viņu būvētajās skolās. “Es sev pensiju nopelnīšu, bet jūs esat padomju iekārtas upuri,” arī tie bija ministres vārdi. Ko tad mums, upuriem, tagad darīt? Pārdzimt vēlreiz no jauna? Tiek norādīts, ka jābūt augstai pienākuma apziņai pret darāmo. Jābūt. Cenšos joprojām to ievērot, lai gan, izlasot jau minēto izteikumu, tā vien gribas izsaukties: kāda velna pēc! Ja tāpat, aiziedama pensijā, varēšu skaitīt tikai grašus, jo esmu taču nākusi no padomju laikiem, – tātad šiem gadiem atdotie darba gadi nav nekas. Vai tiešām viss darba mūžs tik daudziem ir bijis velts?
