Kalpo izglītībai un kultūrai
Olga Ērika Krieva, dzimusi Ķelle (24.12.1922. – 15.01.2003.), ir dzimusi pulksten 7.00 Vecgulbenes muižā, mežkunga mājā, kas atradās Rūdolfa parkā. Gulbenes bibliotēkas novadpētniecības materiālos, kurus apkopojusi Austra Brūvere, atrodami Olgas 1999.gada atmiņu pieraksti. No tiem uzzinām, ka saviem vecākiem – mežkunga palīgam Aleksandram un viņa sievai Milijai – Olga bija vecākais bērns, viņai bija jaunākā māsa Anna Milija un brālis Jānis. Visi Ķelles bija gaiši cilvēki vārda tiešā un pārnestā nozīmē un spītīgi tiecās pēc izglītības. 1942.gadā Olga beidza Gulbenes valsts komercskolu, taču sapnis par vēstures vai stomatoloģijas studijām bija jāatliek. Bija kara laiks. 1944.gadā piedzīvoja bēgļu gaitas, bet oktobrī Olgu aicināja nākt strādāt par skolotāju komercskolā. Tobrīd viņa vēl nezināja, ka ar šo skolu, kas vēlāk tiks pārdēvēta par Gulbenes vidusskolu, un angļu valodas mācīšanu būs saistīts viss viņas darba mūžs – 54 gadi. Augstskolā, Latvijas Universitātē, Olga vēlāk studēja neklātienē. 26 gadus viņa vadīja rajona svešvalodu skolotāju metodisko apvienību. 1978.gadā Olgas angļu valodas atklāto stundu klausījās Rīgas Politehniskā institūta vecākais pasniedzējs Kauliņš, kurš pēc tam rezumēja: “Tā bija bauda!! Skolotāja ar lielo burtu! Tā bija estētiska paraugstunda!”
Pati Olga uzsvēra, ka skolēnos viņa visaugstāk vērtē zinātkāri, vēlēšanos apgūt plašākas zināšanas nekā dotas mācību grāmatā.
1947.gada 1.maijā Olga apprecējās ar Jāni Krievu no Meirāniem, kurš bija ierēdnis. Piedzima dēls Pēteris, viņš ir kļuvis par juristu un strādā Rīgā. Viņš Olgai dāvājis iespēju kļūt par divu ļoti mīlētu mazbērnu – Diānas un Oskara – vecmāmiņu. Diāna ir beigusi Kultūras akadēmiju un pašlaik dzīvo Briselē, Oskars ir Rīgas Tehniskās universitātes Enerģētikas un elektronikas fakultātes dekāns.
Olga ir vadījusi amatierteātri skolēniem, viņa stāvējusi blakus tādu talantīgu profesionālo mākslinieku izaugsmei kā aktrise Antra Liedskalniņa, režisors Roberts Ligers, aktieri Harijs Gerhards, Leons un Romāns Grabovski, Aija Dzērve un Uldis Anže. Taču viņa mīlēja visus savus skolēnus, visus savas skolas teātra aktierus vienādi neatkarīgi no viņu panākumiem turpmākajā dzīvē. 1994.gadā viņa savas skatuves darbības 50 gadus nosvinēja ar pirmizrādi – Leldes Stumbres lugas „Roze” iestudējumu Tautas teātrī. Iestudējuma režisore bija Olga. Arī pašai viņai Tautas teātrī bijušas skaistas lomas. Pašas kā režisores darbā Tautas teātrī augstākā virsotne bija Aleksandra Ostrovska lugas „Bez vainas vainīgie” iestudējums 1988.gadā. Olga vairākus gadus bija arī Beļavas amatierteātra režisore.
Laikabiedru atmiņas
Olga Grasa, bijusī Gulbenes vidusskolas skolotāja: – Olga Krieva gadu agrāk par mani beidza Gulbenes valsts komercskolu, bet vidusskolā par skolotājām sākām strādāt abas reizē 1944.gada 17.oktobrī. Olga kļuva par izcilu angļu valodas skolotāju, jo viņa bija prasīga pret sevi un audzēkņiem. Mēs, kolēģi, gājām pie viņas svētīt Ziemassvētkus, arī tad, kad nedrīkstēja. Olga teica: “Es taču drīkstu svētīt savu dzimšanas dienu!”
Laima Lupiķe, bijusī Gulbenes bibliotēkas vadītāja: – Skolotāja Olga Krieva paglāba daudzas skolas bibliotēkas grāmatas no padomju iznīcināšanas. Viņas tēvam bijis jāved grāmatas uz katlumāju. Olga daļu no tām nobēdzinājusi komercskolas bēniņos. Kad Olgas dēls Pēteris bijis mazs, reiz viņš nokritis zemē, sācis brēkt un spārdīties. Tad nu skolotāja atcerējusies kādas senas paziņas, aristokrātu bērnu aukles padomu, ka bērns jānoper, kad viņš pirmo reizi saniķojas. Ar to jāpietiek visam mūžam. Mājās, protams, žagari neglabājušies, skolotāja paķērusi pūpolus no vāzes un novicojusi mazo “niķi” tā, ka pūpoli pa gaisu aizgājuši. Ar to tiešām pieticis visam mūžam.
Oļģerts Ceske, spēlējis Olgas Krievas iestudētajās izrādēs, kā arī bijis viņas skatuves partneris: – Mūsu pirmā radošā saskarsme notika 1950.gadā, kad Roberta Ligera režijā ar Olgas palīdzību tapa izrāde “Zvejnieka dēls” pēc Viļa Lāča tāda paša nosaukuma romāna. Iestudējumā piedalījās Gulbenes vidusskolas divu klašu abiturienti. Man tika galvenā – Oskara – loma. Olga kā režisore bija sieviete ar raksturiņu. Ja kaut ko iedomājās, panāca savu.
Mirdza Kušķe, bijusī Gulbenes vidusskolas skolotāja: – Kolēģe ar kuru izveidojās draudzība, un kultūras cilvēks. To varu sacīt par Olgu Krievu. Viņa sabiedrībai ir devusi vairāk, nekā bija pienākums dot. Viņa ne tikai mācīja bērniem angļu valodu, bet arī bija audzinātāja daudziem klašu kolektīviem. Olga bija tā, kura skolēnus veda sabiedrībā, liekot runāt dzeju, mudinot piedalīties amatierteātra izrādēs. Pēc kara jo sevišķi visa vietējā kultūras dzīve ritēja caur vidusskolu. Daudziem senioriem ir atmiņā brīnišķīgie teātra iestudējumi, kas tapuši vidusskolā ar Olgas aktīvu līdzdalību. Viņa uzturēja saikni ar skolas beidzējiem, interesējās, kā viņiem klājas, ļoti lepojās ar savu skolnieci Aleksandru Birkovu, kura arī kļuva par svešvalodu skolotāju. Olgas māja bija atvērta inteliģentām sarunām. Mūža otrajā pusē Olgai bija arī liela nozīme sakaru uzturēšanā ar Gulbenes labvēļiem Zigrīdu un Frici Flūgiem, kuri novadam snieguši dažādu palīdzību.
Gunita Ozoliņa, bijusī Gulbenes kultūras nama darbiniece: – Olga tiešām bija dzimusi skatuvei – ar staltu stāju, labu balsi, spēju ātri uztvert un iejusties jebkurā situācijā. Man šķita, ka sadzīvē viņa reizēm nonāca konfliktā ar savu temperamentu, centās to apslāpēt, bet režisoriem tas bija atradums. Kad stājos augstskolā un bija zināms, ka žurnālistiem būs jākārto iestājeksāmens angļu valodā, lūdzu Olgas palīdzību. Atceros, ka viņa mierināja: “Neuztraucies, „akmens stabus” esmu iemācījusi runāt, tu arī tiksi ar visu galā.” Pēc “Olgas skolas” studiju laikā man angļu mēle bija atraisīta un vairs nebija nekādu problēmu. Gadu gaitā mums ar Olgu izveidojās siltas, arī ģimeniskas attiecības. Viņas mājās ap saimes galdu vienmēr raisījās interesantas sarunas un jautrība, īpaši, kad pievienojās lieliskais stāstnieks Olgas brālis, tāpat abu mammīte un atbrauca dēls Pēteris. Olgai bija savs stils, mājās nevaldīja greznība, bet viņas virtuvē nebija neviena plastmasas trauka (tos viņa necieta). Mani ļoti aizkustināja un gandarīja Olgai sarīkotās 70 gadu jubilejas svinības. Atmiņā palika Pētera sacītais. Viņš teica, ka savā dzīvē nav saticis nevienu cilvēku ar tik lielu atbildību, darba spējām, kas tik ļoti ziedotos savam darbam kā mamma.
Antra Runča, Gulbenes Tautas teātra aktrise: – Biju Olgas Krievas audzēkne Gulbenes vidusskolā un vēlāk piedalījos arī viņa iestudētajā izrādē “Bez vainas vainīgie” Tautas teātrī. Kā skolotāja un kā režisore viņa bija ļoti punktuāla, prasīga un strikta, pat kategoriska. Viņa nedeva nekādas atlaides. Viņai nebija tāda vārda – “nevaru”. Kaut vai tupu, rāpu, bet ir jāvar!
Aija Sūce, bijusī Gulbenes Tautas teātra aktrise un režisora Pētera Sūča dzīvesbiedre: – Olga Krieva bija inteliģenta un sirds gudra, prata pateikt mīļu vārdu un arī grūtākos brīžos mani uzmundrināja. Tā, prom esot Valmierā, es pie viņas braucu ciemos katru gadu uz Olgām, un bija prieks mums satikties. Viņa bija arī mana vīra Pētera mīļākā aktrise. Un kurš gan var aizmirst Olgas pašas darināto vīnu, ar kuru viņa mēdza cienāt viesus?!
Edīte Siļķēna, Gulbenes Tautas teātra režisore: – Olga Krieva bija skolotāja. Arī kā režisore viņa bija tāda. Kad 1984.gadā Gulbenes Tautas teātra režisors Pēteris Sūcis aizgāja uz Valmieru, Olga bija tā, kura turpināja iestudēt izrādes. Viņa bija vecās skolas piekritēja. Viņai bija svarīgs katra pateiktais vārds. Olgai katrs aktieris Tautas teātrī bija mākslinieks, zvaigzne, personība. Olga respektēja autoru, kura darbu izvēlējās iestudēt. Viņa bija mērķtiecīga. Ar žāvētām vistām brauca uz Operas un baleta teātri pēc tērpiem savam Gulbenes iestudējumam “Bez vainas vainīgie”. Viņa bija mērķtiecīga arī aktieru piesaistē. Viņa gribēja šo darbu iestudēt ar daudziem aktieriem vīriešiem un to arī panāca. Olgai piemita pozitīva godkāre. Būdama seniore, viņa joprojām bija teātrī, piedalījās izrādēs, arī izbraukumu vasaras tūrēs.
