18.novembris atvaļinātajam Zemessardzes virsleitnantam Edgaram Stepānam ir personiski svētki. Šoreiz viņam tieši svētku rītā būs beigusies maiņas dežūra, strādājot par sargu uzņēmuma teritorijā Šķieneros. Viņš svētkus svinēs mājās, kopā ar ģimeni. Noteikti televīzijā vēros tradicionālo Nacionālo Bruņoto Spēku parādi. E.Stepānam Latvijas neatkarības ideja ir dārgums, par kuru viņš ir bijis gatavs cīnīties tāpat kā viņa vecaistēvs Ādams Zelčs, kurš 1949.gadā notiesāts par mežabrāļa gaitām Padomju Latvijā. E.Stepāns ir piedalījies 1991.gada janvāra barikādēs Rīgā, braucis uz turieni stāvēt sardzē trīs reizes. Zemessardzes rindās viņš ir, sākot no 1991.gada, un vismaz astoņas reizes 18.novembrī Rīgā ir piedalījies Nacionālo Bruņoto Spēku parādē. Šodien viņš ir beidzis 18 gadus ilgušo profesionālo dienestu Zemessardzē, tomēr joprojām ir ārrindas zemessargs. E.Stepāns ir ir apbalvots ar krūšu nozīmēm “Par centību militārajā dienestā”, “Par kalpošanu tautai un Latvijai” un “Par dienestu Zemessardzē”.
51 gadu vecais Jaungulbenes iedzīvotājs, atvaļinātais Zemessardzes virsleitnants Edgars Stepāns ir Latvijas patriots, kuram nav raksturīga nostalģija par to, kādu vēlējās redzēt brīvo Latviju un kāda tā ir kļuvusi šodien. “Būsim reāli. Dzīve ir tāda, kāda ir,” viņš saka. Kopā ar dzīvesbiedri Mudīti viņi ir nosvinējuši sudrabkāzas un nākotni redz kopīgajos trīs bērnos un divos mazbērnos. Ģimenei Latvijas Republikas proklamēšanas 94.gadadiena nozīmē ne tikai pulcēšanos pie svētku galda, mājas rotāšanu ar Latvijas valsts karogu. Tie ir sirds svētki!
– Kuri līdz šim jūsu dzīvē ir bijuši skaistākie brīži, svinot valsts svētkus?
– Padomju gados, kad vēl mācījos profesionāli tehniskajā vidusskolā, 18.novembrī pusnaktī kopmītnes istabiņā kopā ar vēl vienu puisi pamodinājām pārējos, lai cits citam paspiestu roku un – viss. Un tad visi gājām pie miera. Atceros, daži puiši toreiz nemaz nesaprata, par ko ir runa. Daži zināja.
Būdams jau Zemessardzē, atceros gadījumu, kad 11.novembrī Gulbenē lāpu gājienā uz pieminekli par Latvijas brīvību kritušajiem Gulbenes draudzes locekļiem gājām bez zemessargu siltajām jakām, jo tolaik visi ar tām vēl nebija nodrošināti. Nolēmām: kā mēs iesim, ja vienam būs mugurā siltā jaka, bet citam ne?! Gājām visi bez jakām! Atceros – toreiz pie pieminekļa runāja Latvijas Daugavas Vanagu organizācijas Gulbenes nodaļas toreizējais vadītās Andrejs Spulis, kurš jau aizsaulē.
Astoņas reizes Rīgā kopā ar pārējiem mūsu bataljona zemessargiem esmu piedalījies Nacionālo Bruņoto Spēku parādes gājienā. Pa brītiņam soļojām, dziedot “Ai, jel manu vieglu prātu”, “Div’ dūjiņas” un citas karavīru dziesmas. Emocijas bija skaistas. Iedzīvotāji stāvēja malās un māja mums.
– Latvijas vēsturi esat apguvis ne jau tikai pēc grāmatām!
– Man pašam kopš bērnības bija skaidrs, ko latviešiem nozīmē 18.novembris, kādas izskatās mūsu valsts karoga krāsas un kā skan Latvijas valsts himna. Padomju gadi mani šo patriotismu slāpēja, taču sirdī tas bija un palika visu laiku. Mans vecaistēvs Ādams Zelčs samaksājis dārgu cenu par to, ka bija uzdrošinājies ar ieročiem rokās aizstāvēt Latvijas neatkarības ideju. 1949.gadā viņš tika notiesāts ar reālu brīvības atņemšanu, jo Otrajā pasaules karā bija iesaukts vācu leģionā, bet pēc tam, kad karš jau bija beidzies, kopā ar savu brāli Antonu Zelču karoja kā mežabrāļi. Šodien vectēva vairs nav starp dzīvajiem, viņš nesagaidīja Latvijas neatkarības atjaunošanu. Taču mēs paguvām par daudz ko izrunāties. Mans vecaistēvs nebija militārpersona, nebija virsnieks. Taču viņš nestāvēja malā, kad bija jāaizstāv Latvijas neatkarības ideja. Par vecātēva un reizē daudzu latviešu patriotu partizānu gaitām pēckara Latvijā varu lasīt deviņdesmitajos gados izdotajā grāmatā “Uz ežiņas galvu liku”, kas izdota Aleksandra Kalvāna redakcijā.
– Zemessardze 1991.gadā un tagad – salīdziniet!
– Mēs dzīvojam augsto tehnoloģiju laikmetā, bet atliek kaut kam notikt, kā, piemēram, saskarties ar vētru “Sendija”, un pāri paliek vairs tikai cilvēciskais faktors. Bez tā viss apstājas. Zemessardzē būtisks ir šis cilvēciskais faktors. Ir jāprot pildīt savus pienākumus arī tad, kad nav elektrības un, šķiet, nekā vairs nav. Zemessardzes darbības pamatā ir vēlme darboties. Tā bija jau no paša sākuma un ir šodien. Kad Gulbenē izveidojās Zemessardzes bataljons, mēs ļoti aktīvi iesaistījāmies sabiedriskās kārtības nodrošināšanā un noziedzības apkarošanā. Es tolaik Zemessardzē biju sakaru dežurants. Tolaik mobilo telefonu nebija. Saziņai izmantojām kādreiz kolhozos lietotās rācijas. Mans pienākums bija diennakti nodrošināt šādus sakarus, informēt par komandiera Valērija Gabdulļina pavēlēm, nodrošināt informācijas apmaiņu. Atceros, kā bataljons patrulēja kopā ar policiju. Piedalījāmies arī Latvijas-Krievijas robežas sargāšanā Apes mežos, nodrošinot pret kontrabandas preces ievešanu valstī. Pirms 10 gadiem zemessargi bija liels balsts plašā ugunsgrēka dzēšanā Ušura purvā. Pats tiku rāpus gājis ārā no purva, uzmanīdamies, lai nenosmaktu dūmos. Prieks par to, kā gadu gaitā ir uzlabojies Zemessardzes materiāli tehniskais nodrošinājums un bruņojums. Mums Latvijā pat ir pašiem savas, šajā valstī ražotas bezpilotu lidmašīnas, kuras no gaisa digitāli fiksē situāciju uz zemes. Es vēl gribētu piedzīvot brīdi, kad mūsu bataljons pārceltos uz citu ēku – lielāku, kura būtu pilsētas malā, nevis vidū. Šodien, kad esmu jau ārrindas zemessargs, ar prieku piedalos izbraukuma mācībās. Tādas tiek organizētas arī ziemā. Esam nodrošināti ar teltīm, kurā katrā ir sava krāsns. Nesalst nemaz!
– Kad zemessargi paceļat glāzīti?
– Bataljonā šogad pēc 11.novembra svinīgajiem pasākumiem Gulbenē bija saviesīgais vakars. Tad arī pasvinējām. Citos gadījumos tas ir pilnīgi lieki.
– Jūs kolekcionējat senas kara liecības. Ar kādu domu?
– Man kolekcionēšana nekad nav bijusi iespējamais peļņas avots. Drīzāk tā ir interese par vēsturi un sirdslieta. Pagaidām viss sakrātais stāv plauktā, taču ir ideja kopā ar kaimiņu uz savas privātās zemes izveidot kaujas situāciju ekspozīciju, kura būtu pieejama brīvai apskatei visiem interesentiem. Tur būtu ierakumi, kara atribūtika. Ir ideja, ka vajadzētu no Ušura purva izvilkt un šurp atvest un nolikt kara laika lidmašīnu, kura tur it kā esot nogrimusi. Esam domājuši, kā šādu ekspozīciju padarīt cilvēkiem pamanāmu, ja raugās no Madonas ceļa. Lidmašīna noteikti piesaistītu uzmanību. Ideja par šādu ekspozīciju ir radusies pamazām gadu gaitā. Bērnībā bija laiks, kad dzīvoju Ērgļos, kur, kā zināms, Otrā pasaules kara laikā notika aktīva karadarbība. Mūs, puikas, tas viss interesēja. Daudz ko atradām. Arī mēs spēlējām kariņu, būdami bruņojušies ar īstiem kara laika ieročiem. Protams, tie bija sarūsējuši, tie nebija praktiski pielietojami, bet mums tie bija! Ērgļos tolaik kā piemineklis bija nolikts “T -34” tanks. Pareizāk sakot, to nenolika. Tanks pats bija braukšanas kārtībā, un tas aizbrauca līdz vietai, kur tika nolikts. Es pats piedalījos smilšu līdzināšanā, kur tika novietots šā pieminekļa monuments. Tā tas sākās. Turpmākajā dzīves laikā esmu vācis kopā dažādas Pirmā un Otrā pasaules kara liecības. Man ir karavīru ķiveres, katliņi, karotes un naži.
– Šis hobijs var būt arī bīstams, atceros, ka Madonas pusē šādi gāja bojā zemessargs.
– Mēs ar viņu vienā pamatskolā mācījāmies paralēlklasēs. Viņš kara laika mīnas un spridzekļus pārzināja tik labi, ka prata tos izjaukt ar aizsietām acīm. Iespējams, ka tajā reizē viņš kļūdījās, jo bija sācis izjaukt lādiņu, kura uzbūve viņam nebija zināma. Tā visdrīzāk bija liktenīga nejaušība.
– Vai jums mājās ir savs šaujamierocis?
– Esmu mednieks. Man ir bise. Ar to man pietiek! Medības ir vēl viens mans vaļasprieks. Tieši kolektīvās medības. Tajās gan tagad dodos reti. Ir daudz jāstrādā mājās. Protams, Zemessardzes mācību laikā man kā visiem ir savs ierocis. Varētu arī nokārtot formalitātes pašaizsardzības ieroča iegādei. Taču esmu sapratis, ka man to nevajag.
