Atrodot darbu vismaz 20 kilometru attālumā no savas dzīvesvietas, ilgstošie bezdarbnieki varēs pretendēt uz četru mēnešu mobilitātes pabalstu līdz pat 280 latu apmērā, tā intervijā norāda Labklājības ministrijas valsts sekretāre Ieva Jaunzeme.
– Jau ilgstoši tiek spriests par iespēju nodarbinātības veicināšanas nolūkos bezdarbniekiem piešķirt mobilitātes pabalstus. Kāda īsti ir plānota šo pabalstu būtība?
– Pabalstu būtība ir nodrošināt darbaspēka pārvietošanos valsts iekšienē. Nevis tāpēc, lai cilvēki dotos prom no Latvijas, bet gan atrastu darbu mūsu valsts iekšienē, taču tālāk no savas mājvietas. Proti, runa ir par darbavietu, kam jābūt vismaz 20 kilometru attālumā no pabalsta saņēmēja dzīvesvietas. Šo pabalstu varēs saņemt personas, kuras vismaz pusgadu bijušas reģistrētas kā bezdarbnieki un kuras nav spējušas atrast darbu konkrētajā teritorijā. Plānots ir segt transporta izmaksas vismaz divas reizes mēnesī, braucot no deklarētās dzīvesvietas uz darbavietu un atgriežoties, plus dzīvesvietas izmaksas, taču iespējams apmaksāt arī ceļu katru dienu gan uz darbu, gan mājup.
– Uz cik lielām naudas summām šādu pabalstu saņēmēji var cerēt?
– Pabalsts būs ne lielāks par 280 latiem mēnesī. Tas var būt arī mazāks, ņemot vērā reālās transporta izmaksas, kā arī samaksu par dzīvesvietu konkrētajā teritorijā. Šis pabalsts tiks izsniegts personai četrus mēnešus, izmaksājot avansu 100 latu apmērā jau pirms darba tiesisko attiecību uzsākšanas, lai cilvēks varētu vispār nonākt darbavietā.
– Vai Jūs nebaida iespēja, ka cilvēks varētu noturēties jaunatrastajā darbavietā precīzi pirmos četrus mēnešus, kamēr viņam tiek maksāts šāds pabalsts?
– Tādēļ jau arī šo procesu ir plānots uzsākt kā pilotprojektu, un vismaz pagaidām tas tiks attīstīts, realizēts tikai divos Latvijas reģionos – Latgalē un Kurzemē. Runa ir par vietām ar augstu bezdarba līmeni. Tāpat jāpiebilst, ka sākotnēji šādus pabalstus plānots piešķirt 350 cilvēkiem. Tikai pēc tam, kad būs sākts realizēt šo projektu, varēs noteikt, kādas ir mūsu iedzīvotāju inovācijas spējas attiecībā uz šā pabalsta izmantošanu. Es gribētu cerēt, ka cilvēki tiešām būs motivēti, ka viņus interesē darbs. Ir paredzēts realizēt šo izmēģinājuma projektu un tikai tad vērtēt rezultātus. Iespējams, tie būs krietni vien citādāki, nekā šobrīd tiek plānots.
– Ir izskanējušas bažas, ka šādu pabalstu piešķiršana tikai veicinās iedzīvotāju aizplūšanu no apdzīvotām vietām, kas jau tāpat tiek uzskatītas par depresīvām. Cik lielā mērā varat tam piekrist?
– Šajā gadījumā mūsu pamatbažas ir par to, ka cilvēki dzīvo apdzīvotās vietās, kurās nav darbavietu. Ievērojot nelielo iedzīvotāju blīvumu, uzņēmēji savas ražotnes tur visdrīzāk arī neatvērs. Cilvēki, dzīvojot šādās vietās, degradējas. Mūsu bažas ir par to, vai cilvēki atrod darbu vistuvākajā vietā. Neuzskatu par iespējamu diskriminēt Latgales iedzīvotājus, liekot viņiem palikt tur, kur viņi ir, nevis braukt, piemēram, uz rajona centru.
– Uzskatāt, ka situācijā, kad neizdodas ieinteresēt uzņēmējus atvērt savas ražotnes konkrētajos Latgales pagastos, vajag veicināt vismaz to, lai cilvēki nokļūst uz darbu kaut kur citur?
– Pastāv ekonomiskā loģika. Visticamāk uzņēmējiem pašiem ir jāprasa, kāpēc uzņēmējdarbība nav aizgājusi uz attiecīgajiem reģioniem. Acīmredzot tam ir manis piesauktā ekonomiskā loģika, jo attiecīgajās vietās nav nepieciešamā darbaspēka apjoma un tas ir jākoncentrē citās vietās. Tas, kāpēc uzņēmēji vienā vai otrā situācijā rīkojas tā, kā rīkojas, ir jāprasa viņiem pašiem. Labklājības ministrijai ir motivācija veicināt cilvēkus iegūt darbu maksimāli tuvu viņu dzīvesvietai.
– Plānots, ka šis projekts tiks realizēts, jau sākot ar nākamo gadu?
– To ir plānots “palaist”, sākot ar 2013. gada 1. janvāri. Protams, viss būs atkarīgs no pieteikšanās, no tā, cik daudz cilvēku būs noslēguši darba līgumus un reāli vērsīsies pēc mobilitātes pabalsta – tas lielā mērā arī būs noteicošais pamats.
– Kur cilvēkiem būs jāvēršas, lai varētu pretendēt šā pabalsta saņemšanai?
– Šis darbs būs uzticēts Nodarbinātības valsts aģentūrai (NVA), kur, lai saņemtu pabalstu, cilvēkam jābūt reģistrētam vismaz pusgadu. Svarīgi ir arī tas, lai cilvēkam nebūtu bijušas iespējas dabūt darbu bez šā pabalsta saņemšanas. Tie arī ir divi pamatkritēriji. Ja cilvēki, kuri atbilst šiem kritērijiem, vēlas pretendēt uz mobilitātes pabalstu, viņiem jau tagad būtu jādodas pie sava NVA aģenta. Tiesa gan, noteikumi par šo pabalstu piešķiršanu vēl nav pieņemti, bet cerams, ka tas tiks laikus izdarīts un stāsies spēkā, jau sākot ar nākamā gada sākumu.
– Kāda ir plānotā rīcība gadījumā, ja attiecīgajiem kritērijiem atbilstošu pabalsta saņemšanas gribētāju būs vairāk par jūsu nosauktajiem 350 – notiks vērtēšana vai arī pabalsti tiks izsniegti, kā mēdz teikt, dzīvās rindas kārtībā?
– Ja būs ļoti liela interese par šo pasākumu, mums ir manevra iespējas Sociālā fonda ietvaros, kas ir mūsu rīcībā. Ja redzēsim, ka šis instruments nodarbinātības veicināšanai ir sekmīgāks, efektīvāks par citiem pasākumiem, varēsim šim mērķim novirzīt vairāk līdzekļu, nekā šobrīd tiek plānots.
– Cik liels finanšu apjoms šobrīd ir paredzēts mobilitātes pabalstu programmas realizēšanai?
– Pašreiz tam ir paredzēts izmantot 100 tūkstošus latu.
Nevajag pieradināt pie pabalstiem
GUNDARS STRAUTMANIS, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents
Protams, pozitīvi ir tas, ka vismaz kaut kas tiek darīts, lai mazinātu bezdarba līmeni valstī. Tomēr šeit trūkst modelēšanas darba attiecībā uz to, kā varētu realizēties šāda pabalsta politika. Latvijā pēdējā laikā ļoti populāri ir paust dažādus viedokļus, idejas, neizmodelējot to iespējamās sekas, un tad gaidīt, kāda būs sabiedrības reakcija. Taču tā nav saprātīga taktika. Tāpat nedomāju, ka ir pareizi maksāt cilvēkiem īpašus pabalstus tikai tāpēc vien, ka darbs viņiem atrodas 20 kilometru attālumā no dzīvesvietas, it īpaši ņemot vērā, ka ļoti daudzi cilvēki ikdienā, nesaņemot nekādus pabalstus, mēro uz darbu ievērojami lielāku ceļa posmu. Turklāt nav pareizi cilvēkus pieradināt pie dažādiem pabalstiem no valsts puses, sevišķi jau ņemot vērā, ka runa ir par pabalstu, lai cilvēks vispār dotos uz darbu. Darba devējs nav nekāda svētā govs – ja viņam konkrēto speciālistu tiešām vajadzēs, viņš arī risinās jautājumu, mēģinot panākt, lai attiecīgajam cilvēkam būtu izdevīgi mērot ceļu no mājām uz darbu. Nevar arī izslēgt iespēju, ka var atrasties personas, kas mēģinās negodprātīgi izmantot mobilitātes pabalstu saņemšanas iespēju.
