Sācis ritēt pēdējais gada mēnesis, un gribas kārtējo reizi teikt, ka laiks skrien vēja spārniem – zibenīgi ātri. Un, kā vienmēr, tas ir bijis piesātināts dažādām emocijām un bijis notikumiem bagāts. Tagad pat, kad pāris dienu laikā ir iestājusies pamatīga ziema, cilvēkos ir tāds emociju virpulis. Daļa, kā vienmēr, burkšķēdami un neapmierināti brien pa sniegu un pukst un čīkst par visu, ko vien var, bet citi ar prieku izbauda! Paskatieties, cik laimīgi ir bērni, kā tie ķer sniega pārslas, veļ sniegavīrus, pikojas, vizinās ragaviņās un gulstas zemē, lai taisītu eņģeļus! Man prieks par pieaugušajiem, kuri prot priecāties tā pa īstam un no sirds kā bērni, kuri ikdienā ir nevis drūmi, bet apņēmības pilni, kuros mājo labestība un sirsnība, kuriem smaids uz lūpām ir neviltots un viņi nepazīst liekulību. Man parasti ir milzīgs prieks, kad, dodoties kādu intervēt, satieku tieši šādus cilvēkus – labestīgus, sirsnīgus un vienkāršus. Šādi cilvēki iedvesmo! Tie paliek atmiņā! Es ar prieku par šādiem cilvēkiem stāstu saviem kolēģiem un draugiem, jo man patiešām ir patiess prieks, ka šādi cilvēki ir! Un ne maz! Tādas ir pat veselas ģimenes, kuras cīnās ar dzīves grūtībām, bet tajā pašā laikā nepazaudē sevī optimisma dzirksti. Un to nevar nepamanīt. Viņi nesūrojas par to, kā nav, bet prot atrast prieku ikdienišķos sīkumos. Viņi negaida lielo laimi kaut kad nākotnē, viņi cenšas būt laimīgi tagad. Jo problēmas jau ir, bija un būs. To mazāk diezin vai kļūs, un tāpēc nav vērts palikt īgniem, nenovīdīgiem un skaudīgiem.
