Šogad apritēja jau 70 gadi, kopš 1942.gadā savu šās dzīves gaitu beidza Tirzmaliete – viena no vārda māksliniekiem, ko mūsu novads dāsni devis Latvijai. Starp citu, šogad pagāja arī 100 gadi, kopš Tirzmaliete 1912.gadā kopā ar vecākiem pārcēlās no dzimtās Tirzas uz turpmāko dzīvi Lejasciemā, kur nodzīvoja nākamos gandrīz 30 gadus līdz pat aiziešanai mūžībā.
Tuvojoties Ziemsvētkiem un vēloties atgādināt par viņas devumu rakstniecības laukā, sniedzu nelielu atskatu uz Tirzmalietes Ziemsvētku dzeju.
Pāršķirstot dažādus Ziemsvētku tematikai veltītus krājumus, kas parasti nāk klajā šajā gada tumšajā laikā, sagaidot 24.decembra prieka vēsti, redzam daudzus spožus latviešu dzejas, arī mūsu novadnieku, vārdus – Poruku, Ķezberi.
Tomēr ir arī kāda reti sastopama brošūra „Ziemas svētkos. (Stāsts un dzejas)”, kuras literāro daļu vienīgi ar savu rakstīto vārdu aizpildījusi Tirzmaliete. Šī burtnīca izdota 1936.gadā Rīgā „Rakstu Avota” sērijā (nr.12) un tapusi ar mācītāja un bibliofila Gustava Šauruma un toreizējās evaņģēliski luteriskās baznīcas virsvaldes līdzdarbību. Starp citu, toreiz, 1936.gadā, Tirzmaliete svinēja savu 60 gadu jubileju.
Tāpēc šoreiz, šajā atceres gadā, Tirzmalietes sveicienā saviem novadniekiem lai izskan viņas rakstītā dzeja!
Ziemas svētku vakarā
Ceļinieki steidzas būdiņās,
Guruši ceļos garos…
Paspārnēs aizmiegot dūdiņas,
Dūdo vēl savos baros.
Pamalē, gaismai izdziestot,
Bērzs tik vientuļi šalko,
Zvaigznēm kā zeltam uzaustot,
Sirmo mūžību tulko.
Brīnišķu dziesmu dziedāt sāk
Svētie baznīcas zvani,
Šķiet, no tālas aizsaules nāk
Soļos Betlēmes gani.
Kristus ir dzimis! Silītē dus
Viņa gods zvaigznēs zvīļo…
Svētī Viņš tūkstoš tūkstošus,
Kas to pielūdz un mīļo.
