Lai atgādinātu par izveidojušos netaisnīgo situāciju, kad Baltijas valstu zemnieki saņem pašus mazākos Eiropas Savienības tiešmaksājumus uz vienu hektāru, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas zemnieki vienojās protestakcijā, uz Briseli dodoties ar padomju gados ražotu traktoru. Pašreizējā situācijā nākamā ārskata perioda Eiropas Savienības budžeta veidotāji piedāvā Latvijai lielāku maksājumu apmēru, nekā bija līdz šim, taču mūsu uzņēmēji to joprojām uzskata par diskriminējošu, prasot 80% no vidējā Savienības līmeņa. Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes vadītājs Edgars Treibergs intervijā uzsver, ka Ministru prezidents Valdis Dombrovskis nedrīkstētu piekrist tādam daudzgadu budžetam, kurā nav respektētas mūsu valsts intereses. Pretējā gadījumā mums atkal draudot vietējā lauksaimniecības konkurētspējas mazināšanās, kā arī kārtējā cilvēku aizplūšana no Latvijas laukiem.
– Jau ilgāku laiku Latvijas lauksaimnieki rīko protesta akcijas, mēģinot pievērst Briseles ierēdņu uzmanību. Kāda īsti ir problēmas būtība?
– Latvijas lauksaimnieki prasa, lai nākamajā Eiropas Savienības (ES) plānošanas periodā mums tiešmaksājumu veidā tiktu piešķirti 80% no ES vidējā līmeņa. To prasa ne tikai Latvija, bet visas trīs Baltijas valstis, un to mēs apliecinājām, arī tiekoties ar mūsu Valsts prezidentu Andri Bērziņu. Mēs arī prasām, lai minētais maksājumu apjoms tiktu piemērots jau ar 2014.gada 1.janvāri un ne vēlāk. Ne lauksaimnieku organizācijas, ne Zemkopības ministrija no šīs pozīcijas nav atkāpusies.
– Kas Latvijai attiecībā uz šiem tiešmaksājumiem tiek piedāvāts pašreiz? Ar kādiem nosacījumiem ES ir gatava piekāpties?
– Šobrīd mums tiek daudz mazākas summas par prasīto. Viens piedāvājums paredz 144 eiro, otrs – 151 eiro 2014. gadā, nosakot ļoti lēnu pāreju līdz 196 eiro 2020. gadā.
– Kādas jūsu skatījumā ir reālās izredzes panākt, lai Latvijai tiktu piešķirti prasītie 80% no vidējā tiešmaksājumu līmeņa jau 2014. gadā?
– Domāju, ka izredzes ir reālas. Kāpēc mums vajadzētu saņemt mazākus tiešmaksājumus, lai gan ir jāpilda visas tās pašas regulas, kas citām ES valstīm simtprocentīgā apmērā?! Nav arī saprotams, kāpēc Grieķijai vienā dienā var norakstīt parādus 44 miljardu eiro apmērā, bet Latvijai nevar iedot par pusmiljardu eiro vairāk, nekā ir šobrīd, septiņu gadu periodā. Uz kopējā Eiropas notikumu fona mūsu prasības nav faktiski nekas. Te runa ir tikai par negribēšanu mūs saprast. Jāpiebilst, ka arī lauku attīstībai mums grib piešķirt par 170 miljoniem latu mazāk, nekā nepieciešams, un tas nav mazsvarīgi.
– Kādi ir galvenie argumenti no Briseles attiecībā uz to, kāpēc tiešmaksājumu apjoms Latvijai ir tik mazs?
– Briseles pusē tiek skaidrots, ka visas ES donorvalstis mazina savus budžeta izdevumus un tāpēc tās nevēlas palielināt kopējos lauksaimniecības maksājumus. Taču mēs uzskatām, ka tūlīt sāksies jauns ES plānošanas periods, un sakarā ar to vairs nav jābalstās uz veciem maksājumiem, bet ir jāmēģina rast jaunus risinājumus. Mēs taču neprasām, lai tiešmaksājumi Latvijai būt tādā pašā līmenī kā citām ES valstīm. Tā vietā mēs prasām, lai tos mēģinātu uztaisīt pēc iespējas taisnīgākus. Jāsaprot, ka mēs nevaram konkurēt ar citu valstu lauksaimniekiem, ņemot vērā pašreizējo maksājumu apmēru. Sanāk, ka Latvijas lauksaimniekiem diennaktī ir jāstrādā 28 vai 29 stundas, lai panāktu to pašu finansiālo efektu, kādu citas ES valstis astoņu stundu laikā. Kaut kādai realitātes sajūtai taču arī ir jābūt. Uzskatām, ka piedāvājums, ar kādu šobrīd spēlējas Brisele, ir klaja nekaunība.
– Kāpēc ir izveidojusies situācija, ka tiešmaksājumu apjoms Latvijai ir mazākais ES, turklāt tas ir niecīgāks nekā mūsu kaimiņvalstīm Lietuvai un Igaunijai?
– Gan igauņiem, gan arī lietuviešiem ražības un dažādi citi rādītāji bija labāki 2004. gadā – laikā, kad notika lielākā ES paplašināšanu un tika apkopoti dati par situāciju lauksaimniecības nozarē katrā konkrētajā valstī. Tajā laikā Latvijas lauksaimnieku darbības rādītāji, nenoliedzami, bija zemi, bet vienalga nav skaidrs, kāpēc lietuviešiem maksājumu apmērs ir lielāks nekā mums, turklāt laiks attīstībai tiek piešķirts divas reizes vairāk nekā mums, lai gan platības ir tikai pusotru reizi vairāk. Maksājumu starpība starp Lietuvu un Igauniju nav tik liela, kā starp Latviju un Grieķiju vai Nīderlandi.
– Var teikt, ka laika posmā no 2004. gada līdz mūsdienām Latvijas lauksaimnieciskās darbības ražība ir uzlabojusies?
– Protams, piemēram, šogad mums ir ļoti lielas graudaugu ražas. Bet šie labie rādītāji jau netiek ņemti vērā.
– Kāpēc netiek?
– Nezinu! Joprojām vērā tiek ņemti tālaika dati, kad Latvija stājās ES, tātad runa ir par 2004. gadu. Savukārt, ja tiktu ņemti vērā tie dati, kas bija, kad Latvija vēl atradās Padomju Savienības sastāvā, kad mēs ražojām trīs reizes vairāk, arī maksājumiem vajadzētu tikt noteiktiem lielākiem. Protams, situācija saistībā ar datu izmantošanu Latvijai ir izveidojusies nelabvēlīga. Par pamatu tiek ņemti tie references dati, kas bija radušies pārejas periodā no viena saimniekošanas veida uz otru. Respektīvi, bija jūtamas sekas pārejai no kolhoziem uz privātajām saimniecībām, un tāpēc arī mūsu lauksaimniekiem maksājumi sanāca vismazākie, jo bijām cietuši no saimniecību pārdales, izsaimniekošanas un daudziem tamlīdzīgiem procesiem. Savukārt daudziem zemniekiem vispār bija jāsāk viss no sākuma. Protams, ne viņiem bija atbilstoša tehnika, ne kas cits – nekā viņiem nebija. Tajā laikā tika arī veikti attiecīgie aprēķini, iegūti ļoti neizdevīgi dati, kas tiek izmantoti joprojām.
– Kādus soļus, Jūsuprāt, vajadzētu spert Latvijas valdībai, lai uzlabotu lauksaimnieku situāciju šajā jomā?
– Valdībai vienkārši ir jāprasa, lai Latvijai tiktu piešķirti 80% no vidējā ES tiešmaksājumu līmeņa, un viss! Premjers Valdis Dombrovskis nedrīkst no šīm prasībām atkāpties.
– Sanāk, ka Latvija nedrīkst balsot par nākamā perioda ES budžetu, kamēr nav ievērotas konkrētās lauksaimnieku prasības?
– Protams! Šis budžets ir jāpieņem visiem kopā. Ja viena valsts tam nepiekritīs, tas arī netiks pieņemts. Latviešiem ir apnicis būt pēdējā vietā – kaut kādām izmaiņām ir jābūt. Mēs – trīs Baltijas valstis – prasām, lai mums būtu 80% no vidējā ES maksājumu līmeņa lauksaimniekiem. Lietuva vienu brīdi prasīja visus 100% no vidējiem ES maksājumiem, bet mēs prasām 80%, uzskatot, ka tā ir minimālā programma, kas Eiropai būtu jāsaprot un attiecīgi arī jāmaksā.
– Pieņemot, ja ES budžets nākamajam plānošanas periodam tiks pieņemts, neievērojot šīs Latvijas prasības, ar kādām sekām mūsu lauksaimniekiem būs jārēķinās?
– Tad būs tukšāki lauki un mazāk konkurējoši zemnieki. Cilvēki vairāk brauks prom no Latvijas.
