Svētdiena, 7. decembris
Antonija, Anta, Dzirkstīte
weather-icon
+1° C, vējš 0.45 m/s, D-DA vēja virziens

Par dzīvi ārzemēs

Dzīvojot Lielbritānijā, latviešu cilvēks tā pa īstam sāk apzināties, cik ļoti svarīga viņam ir Latvija. Ar mani tas pirmo reizi notika jau 18 gadu vecumā. Pēc skolas beigšanas pievienojos saviem vecākiem, kuri jau bija Lielbritānijā. Strādāt ziedu pakošanas fabrikā man nenācās viegli, 12 stundas esot uz kājām pie konveijera.

Mana priekšniecība bija nežēlīgi stingra, nemitīgi bļaujot: „Ātrāk, ātrāk! Pieļāvi kļūdu! Vēlreiz pieļausi un varēsi šurp vairs nenākt!” Tādos draudos bija jāklausās katru dienu! Reizēm – pamatoti, bet lielākoties tikai tāpēc, ka skaitījos jaunpienācēja šajā darbā. Nogurušas kājas, sagriezti, asiņojuši pirksti, ilgas pēc mājām – tā bija mana ikdiena. Otrreiz peļņā Lielbritānijā biju pagājušajā vasarā – uz diviem ar pusi mēnešiem. Tad strādāju pie brokoļiem, kāpostiem, sīpoliem un citiem dārzeņiem. Katru mīļu dienu domāju par Gulbeni, par Latviju. Tik ļoti man pietrūka itin visa, pat visnenozīmīgākā sīkuma, kas manās asociācijās saistījās ar vārdiem „manas mājas”. Taču darbā Lielbritānijā man bija jāaizvada smagi astoņi mēneši. Tikai piektdienās, kad tika maksāta alga, mazliet uzlabojās garastāvoklis, jo sapratu, ka mans pagaidu stāvoklis ir tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai. Man nolūks bija iekrāt mazliet naudas, lai varētu turpināt izglītību Latvijā. Grūti bija darbā, bet vēl grūtāk – brīvdienās. Tad slīku nostalģijā. Apbrīnojami, cik ātri es kļuvu par tādu Latvijas patrioti, kādu līdz tam sevi nekad nebiju jutusi! Uz ielas Lielbritānijā, ieraugot kādu cilvēku ar „Rīgas Dinamo” cepuri galvā, kādu ar Latvijas ģerboņa vai valsts karoga simboliku pie apģērba vai aksesuāriem, kādu, kas runā latviski vai brauc automašīnā ar Latvijas numurzīmēm, es atplauku smaidā, māju ar roku, sveicinājos ar šiem man līdz tam personiski nepazīstamajiem tautiešiem un jutos bezgala laimīga! Nekļūdīšos, ja teikšu, ka ārzemēs dzīvojošie latvieši ir saliedēti un patriotiski noskaņoti. Arī tie, kuri svešumā dzīvo piecus un vairāk gadus. Tāpēc man nāk smiekli, Latvijā dzirdot diskusijas, ka latvieši no Lielbritānijas nevēlas atgriezties mājās un ir zaudējuši interesi par Dzimteni. Mani vecāki, parādu spiesti, aizbrauca uz ārzemēm pirms vairāk nekā trīs gadiem, un tikai tagad visas mūsu ģimenes kredītsaistības ir nokārtotas. Vai viņi nedomā atgriezties mājās? Katru gadu viņi plāno, ka nākamajā vasarā brauks uz Latviju pavisam, taču tajā pašā laikā saprot, ka nebūs viegli atkal pierast pie sava veida nabadzības, no kuras mūsu ģimene šobrīd ir izrāvusies, nesot par to zināmus upurus. Vecāki savējiem uz mājām Latvijā regulāri sūta naudu, lai mums nekā netrūktu. Mēs katru dienu sazvanāmies. Lai arī šobrīd nevaram visi būt blakus cits citam, ģimenes un kopības sajūta nekur nav zudusi.
Zinu, ka mani vecāki uz karstām pēdām atgrieztos Latvijā, ja zinātu, ka viņiem šeit būs darbs un iespēja pašiem sevi materiāli nodrošināt.

Komentāri

Dzirkstele.lv aicina interneta lietotājus, rakstot komentārus, ievērot morāles, ētikas un pieklājības normas, nekūdīt uz vardarbību, naidu vai diskrimināciju, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda, neveikt ar portāla redakciju nesaskaņotu reklamēšanu. Gadījumā, ja komentāra sniedzējs neievēro minētos noteikumus, komentārs var tikt izdzēsts vai autors var tikt bloķēts. Administrācijai ir tiesības informēt uzraudzības iestādes par iespējamiem likuma pārkāpumiem. Jūsu IP adrese tiek saglabāta.