Gulbeniete, pensionētā skolotāja Olga Grasa (dzimusi Ozoliņa) savu dzīves gājumu sauc par ērkšķainu un vienlaikus rozēm kaisītu, jo bez sāpēm un prieka, bez grūtību pārvarēšanas, bez smaga darba un dārzniekam raksturīgās pacietības nav iedomājams ģimenes mātes un pedagoga darbs. Par saviem bērniem Olga sauc divus savus pašas bērnus Valdi un Velgu, mazbērnus, kā arī savu audzēkņu simtus, kuriem palīdzējusi lielajā dzīvē aiziet stipriem, vingriem un izturīgiem. Arī pati viņa joprojām katru dienu vingro un nedomā par vecumu, par kuru saka, ka tam ir pipari uz mēles. Olgai tos nevajag!
Viņa skolotājas darbā Gulbenes vidusskolā pavadījusi 35 gadus. Sākusi šeit strādāt no pašas sākotnes – 1944.gada. Piedāvājumu kļūt par skolotāju Olga saņēma, kad vēl tikko bija pieklusuši Otrā pasaules kara dārdi. Viņa pati tikko bija beigusi pilsētas komercskolu. Sākumā Olga bērniem stundas vadīja visos mācību priekšmetos, bet vēlāk bija fizkultūras skolotāja, kā arī mācīja bērniem un jauniešiem tautiskās dejas. Kā humoru Olga šodien atceras faktu, ka reiz no skolas vadības saņēmusi rājienu par savu pārāk lielo aktivitāti, proti, viņa dejas iestudējusi vai katrā klases kolektīvā, jo bērni to paši vēlējās. Skolotājai maksāja tikai par viena deju pulciņa vadīšanu, bet faktiski viņai tie bija neskaitāmi. Olga uzņēmusies arī klases audzināšanas pienākumus. Šajā sakarā viņa bilst – brīnoties par šodienas praksi, skolu beidzot, bagātīgi apdāvināt klašu audzinātājus. Viņai tas šķiet nepieņemami. Vienīgais, ko šī skolotāja allaž ir vēlējusies saņemt no saviem audzēkņiem, ir tikai vārdos izteikts godīgs vērtējums viņas darbam.
Olga ir dzimusi Vecgulbenē 1924.gada 19.februārī rentnieka Osvalda un viņa dzīvesbiedres Annas ģimenē. Olga bija vidējā no trim māsām, no kurām katra bijusi citāda rakstura – vecākā māsa Velta bijusi apsviedīga, emocionāla un vienlaikus asa, Olga vienmēr bija apdomīga un uzmanīga, bet jaunāko māsu Mirdzu raksturoja ļoti maiga daba. Olgas abas mīļās māsas jau ir mūžības ceļos. Tomēr atmiņu takās arvien viņas ir kopā. Olgas sirdī ir nerimstošā sāpe un reizē lepnums par politiski represēto māsu Veltu, kuru ģimene sagaidīja mājās pēc 15 gadiem, kurus viņai nācās pavadīt izsūtījumā Sibīrijā.
