Novadniece Maija Dambrova – Latvijas Organiskās sintēzes institūta Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadītāja – kļuvusi par vienu no 100 Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķiem. Mums ir pamats būt lepniem par Maijas sasniegumiem vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa ir mūsējā – dzimusi, augusi un mācījusies Gulbenē. Arī šajos Ziemassvētkos akadēmiķe Gulbenē būs kopā ar saviem tuviniekiem.
“Tas ir pagodinājums – saņemt šāda veida atzinību no Latvijas Zinātņu akadēmijas daudzajiem dažādo zinātņu pārstāvjiem. Apziņa, ka esmu viena no 100 Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķiem, palīdzēs ar smaidu pārdzīvot tās dienas, kad dabas noslēpumi negribēs „atklāties”, kad oponenti iebildīs mūsu secinājumiem un atkal būs jācīnās par rezultātu publicēšanu, pierādot savas pieejas pareizību kolēģiem gan Latvijā, gan ārzemēs,” saka Maija Dambrova.
– Vai skolas gados jau zinājāt, ka dzīvi saistīsiet ar ķīmiju?
– Skolas laiks man saistās ar atmiņām par klasesbiedriem un audzinātājām, sākot ar skolotāju Katkeviču 1.klasē, beidzot ar skolotāju Olgu Krievu vidusskolā. Gulbenes 1.vidusskolā pavadītais laiks deva paliekošu pamatu tālākajām mācībām. Tolaik man bija diezgan aptuvens priekšstats par pareizāko profesijas izvēli, jo vienlīdz labi mācības padevās gan matemātikā un fizikā, gan rakstot sacerējumus latviešu valodā, gan citos mācību priekšmetos. Piedalījos arī daudzās dažādu priekšmetu mācību olimpiādēs. Mamma strādāja aptiekā, tāpēc biju dzirdējusi par zāļu lietām.
Ķīmija nav vienīgā mana zinātnes joma. Ar Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāti, kur ieguvu diplomu ķīmijas specialitātē, viss tikai sākās. Vidusskolu beidzu Gorbačova „paātrināšanā un pārkārtošanās” laikā, bet universitāti jau atjaunotajā Latvijā. Maniem laikabiedriem, mācoties augstskolā, pasaule pilnībā mainījās, mainoties arī ekonomiskajai iekārtai un nākotnes perspektīvām izvēlētajā profesijā. Daudzus tas sāpīgi ietekmēja, bet manā gadījumā sākās jauno iespēju laiks. Ieguvu maģistra grādu bioloģijā Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē. Dažus mēnešus strādāju laboratorijās Šveicē un Somijā, līdz kļuvu par doktoranti Upsalas Universitātē Zviedrijā, kur 1999.gadā aizstāvēju grādu farmaceitiskajās biozinātnēs. Esmu ieguvusi arī maģistra grādu biznesa vadībā, kas palīdz administratīvajā darbā un projektu vadīšanā.
– Vai jūs būtu gatava zinātnisko darbību izvērst ārzemēs?
– Šo jautājumu man ir uzdevuši kopš pirmās dienas, kad pēc doktora grāda aizstāvēšanas atgriezos no Zviedrijas Latvijā. Mūsdienu zinātne ir tik starptautiska un ātra, ka nav lielas nozīmes konkrētai atrašanās vietai. Ja pirms 10 gadiem varēja vaidēt par aparatūras trūkumu, tad šobrīd daudz kas ir mainījies, ņemot vērā Eiropas Savienības finansētos projektus. Varētu vēlēties tālredzīgāku zinātnes politiku mūsu valstī, prognozējamību un stabilitāti finansējumā, bet… Ja tu dziļi dvēselē esi zinātnieks, tad brīžos, kad, kā Astrīdas Lindgrēnes palaidnīgajam Emīlam “pielec”, kad saproti – ir!, aizmirsti par problēmām. Vai svarīgākais ir sakārtotāka un it kā bagātāka dzīve ārzemēs vai arī tas, ka šeit ir māju izjūta? Es varu teikt – kaut Latvija ir maza zeme, šeit ir iespējas, tajā skaitā – karjeras izaugsmei. Ārzemēs varbūt būs jāgaida garā rindā, un tur vienalga būsi ārzemnieks, bet savas mājas ir savas mājas un, vismaz tuvākajā desmitgadē, es „ķertu momentu” Latvijā.
– Ar ko nodarbojas jūsu vadītā laboratorija?
– Vadu Latvijas Organiskās sintēzes institūta Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratoriju, kur sintezē jaunas vielas, tajā skaitā jaunas zāles. Laboratorijā tiek veikti eksperimenti, lai noskaidrotu, vai sintezētajam savienojumam piemīt bioloģiska aktivitāte un vai viela varētu būt izmantojama smadzeņu vai sirds saslimšanu ārstēšanai, vai varētu kļūt par pretsāpju līdzekli. Mūsdienu farmakoloģija un farmācija ir ļoti komplicētas zinātnes, kuras mēģina izpētīt jauno zāļu vielu iedarbību molekulārā līmeni, lai izprastu, piemēram, kas soli pa solim, reakciju pēc reakcijas pamato to, kādā veidā viela, piemēram, samazina temperatūru vai samazina asinsspiedienu. Tiek meklēti jaunu zāļu molekulārie mērķi – proteīni, pie kuriem piesaistoties sasniedzam ārstējošo efektu. Bieži tas ir salīdzināms ar detektīva meklējumiem. Mēs ritinām pierādījumu kamolu tik ilgi, kamēr puzles detaļas nostājas savās vietās un ir ieraugāma kopaina. Lielākās veiksmes ir projekti, kas ļāvuši patentēt jaunas zāļu vielas ar iespējamo pretiekaisuma, kardioprotektīvo un atmiņu uzlabojošo aktivitāti. Daudz esam pētījuši Latvijā un aiz robežām daudziem cilvēkiem labi zināmo mildronātu. Beidzot ir izdevies atklāt vielu, kas ir ievērojami aktīvāka par šo priekšgājēju.
– Cik liela nozīme zinātniskajos atklājumos ir zināšanām, cik – veiksmei?
– Pēdējie gadi mums ir bijuši ļoti veiksmīgi. Trīs gadus mūsu laboratorijas cilvēki, mani ieskaitot, tika atzīmēti Latvijas Zinātņu akadēmijas nosauktajos izcilākajos Latvijas zinātnes gada sasniegumos. Liela nozīme ir veiksmei, bet ir jābūt zināšanām un aktīvam darbam izvēlētajā virzienā. Zinātnes vēsturē ir zināmi daudzi gadījumi, kad zinātniekiem ir bijusi pieejama viena un tā pati informācija, bet atklājumu izdara viens. Mūsu laboratorijā parastais joks ir par to, ka katru dienu darām kaut ko „pirmo reizi Latvijā” un ar to nelepojamies. Kad tiek publicēts raksts pasaules vadošajos farmakoloģijas žurnālos, kad eksperti apstiprina, ka mūsu atklājums ir patentējams – tas nozīmē, ka pirms mums neviens nebija to iedomājies un sapratis, ka esam pirmie pasaulē!
– Vai sevi uzskatāt par nākotnes zinātnieci?
– Es jūtos kā 21.gadsimta zinātniece. Tam pamatā ir mana starpdisciplinārā izglītība, spēja darboties gan fundamentālās, gan pielietojamās zinātnes projektos. Latvijā ir daudz ļoti spēcīgu zinātnieku, tajā skaitā – Latvijas Organiskās sintēzes institūtā. Es piekrītu, ka ir nepieciešamas reformas un arī spēku koncentrācija kādos valstij izdevīgākos virzienos. Latvija ir maza zeme, tāpēc nevar atļauties vienlīdz attīstīt visas zinātnes jomas, tāpat kā olimpiādē nestartējam visos sporta veidos. Tomēr, tāpat kā sportā, ja kādā jomā ir spējīgi cilvēki, tie būtu jāatbalsta un jāiesaista studentu apmācībā. Es esmu asociētā profesore Rīgas Stradiņa universitātē, kā arī lasu lekcijas Latvijas Universitātē un Rīgas Tehniskajā universitātē.
– Kādus mērķus saistāt ar tuvākajiem gadiem?
– Tuvākie gadi būs saistīti ar valsts nozīmes pētījumu centru projektu gaitā veidojamo Farmācijas un biomedicīnas Valsts nozīmes pētniecības centru. Latvijai tas nozīmē jaunu infrastruktūru, koncentrējot dažādu nozaru zinātnieku spēkus jaunu zāļu vielu atklāšanā un izpētē. Tas pavērs jaunas karjeras iespējas arī tiem jauniešiem, kas domā savu profesijas izvēli saistīt ar biomedicīnu un farmāciju.
– Kā jūs sevi raksturotu? Esat optimiste?
– Esmu piesardzīga optimiste. Vienmēr ceru uz labāko, bet saglabāju alternatīvas iespējas konkrētās situācijas risināšanai. Kā jokā par pesimistu un optimistu, kas skatās uz kapiem: pirmais redz daudz krustus, bet optimists – plusa zīmes. Dzīvē ne reti gadās, ka tas, ko pirmajā brīdī redzam kā nelaimi, paver jaunas iespējas un ceļu uz panākumiem, kas nekad nebūtu bijis iespējams, turpinot dzīvot iepriekšējā virzienā. Zinātnē tā ir ikdiena, jo ļoti bieži eksperimenta rezultāti neapstiprina hipotēzi. Tad nākas atzīt, ka jāmaina pieeja un viedoklis. Toties jo lielāks ir prieks, kad izrādās, ka esam sapratuši vēl kādu gabaliņu no dabas noslēpumiem, kas vēl nav aprakstīti mācību grāmatās.
– Kur smeļaties spēku?
– Lai atpūtinātu un nomierinātu nervus, lieliski ir padarboties ar muskuļiem sporta klubā. Fiziskās aktivitātes mūsu organismā izdala vielas, kas uzlabo garastāvokli un vielmaiņu, ir pat ar pretiekaisuma iedarbību – tātad, labākas par daudzām zālēm. Man patīk pavadīt brīvo laiku ar saviem tuviniekiem un draugiem, gan no zinātnes jomas, gan ārpus tās. Emocijas ir tās, kas stiprina ikdienas rutīnai un tumšākām dienām. Klausoties klasisko mūziku, reizēm ir sajūta, ka smadzenes it kā peld citā informācijas laukā.
