Pirms Ziemassvētkiem Inga Riekstiņa uz Gulbeni no Lielbritānijas pilsētas Mansfildas atrādīt mammai un vecmāmiņai Agrai Riekstiņai (gulbeniešiem labi pazīstamā kinoloģe) bija atvedusi nepilnus divus gadus veco Elizabeti, kura ir Ingas vecākās māsas Ineses meitiņa. Divas no Agras meitām jau gadiem ilgi dzīvo Lielbritānijā. Latvijā palikusi vienīgi vidējā meita Daiga, kurai jau ir divus gadus veca meitiņa Aleksandra. Taču attālums ģimenes saites nav vājinājis. Tās joprojām ir stipras.
„Mēs neesam sadalījušās divās frontēs – aizbraucējos un palicējos. Manuprāt, Latvijā sabiedriskā doma šobrīd oficiāli tiek veidota tieši šāda. Tā ir kūdīšana! Nav tā, ka aizbraukušie neskumst pēc mājām Latvijā. Skumst! Jāsaprot, ka katram ir savi iemesli aizbraukšanai no Latvijas un citiem – palikšanai šeit. Katrs pats izvēlas savu ceļu! Nevajag latviešus sadalīt divās frontēs. Tāpat ir skaidrs, ka tauta dzīvo savu un Latvijas politiķi – savu dzīvi. Elitei nav tādu problēmu, kādas ir visiem pārējiem. Paēdušais neēdušo nesapratīs,” „Dzirkstelei” saka Inga.
Aizbrauca atpūsties, palika strādāt
„Atbraucot uz mājām, atrādos, sakopju sevi garīgi un vizuāli, apmeklējot dakterus un kosmetologu. Tieši šā iemesla dēļ esmu ieradusi uz Latviju ciemos braukt tieši decembra sākumā, kad vēl ir pieejami visi speciālisti. Pirmo reizi uz Latviju ir atbraukusi māsas meitiņa Elizabete. Ineses nostāja ir tāda, ka mazajai vispirms ir jāiemācās tekoši domas formulēt dzimtajā valodā, jo tā ir viņas mātes un vecmāmiņas valoda. Tikai pēc tam Elizabete mācīsies runāt arī angliski,” saka Inga.
Viņa stāsta, ka, būdama mājās, steidzas izbaudīt Latvijas ziemu, uzkāpt uz slēpēm, izskriet kopā ar mammas suņiem pa Spārītes parka biezokņiem, izstaigāt Gulbenes ielas un apciemot draugus. To gan šeit ir palicis gaužām maz. No Ingas klasesbiedriem šeit palikuši tikai divi. Visi pārējie dzīvo un strādā vai nu ārzemēs, vai Rīgā. Arī Inga pati ir izmēģinājusi šādu pieredzi, ir studējusi un strādājusi (neoficiāli) Rīgā. Tad aizbraukusi paciemoties pie vecākās māsas uz Lielbritāniju, domādama, ka varēs tur mēnesi padzīvot dīkā. Bet kas tev deva! Jau nākamajā ciemošanās dienā Inese jaunākajai māsai sacījusi: „Nāc līdzi uz aģentūru meklēt darbu!” Inga bijusi neizpratnē, bet lielā māsa paskaidrojusi: „Tev būs jāstrādā. Man nav naudas, lai es uzturētu tevi.” Tā ar vecākās māsas gudrību un uzstājību Inga bija spiesta sākt apgūt Lielbritānijas darba tirgu. Tas nebija psiholoģiski vienkārši. Inga nomainīja daudzas darbavietas, pirms atrada sev tādu nodarbošanos, kas viņai bija pa prātam. „Esmu strādājusi arī tādu darbu, uz kuru gāju raudādama. Piemēram, kad strādāju rūpnieciski ražotā apģērba kvalitātes pārbaudē. Mans pienākums bija meklēt defektus sašūtajās pidžamās un atzīmēt tos ar īpašām uzlīmēm. Tā, kājās stāvot, bija jāpavada astoņu stundu darbdiena. Māsai lūdzos, ka šodien uz darbu vairs neiešu, bet Inese pierunāja izturēt nedēļu, jo tad es saņemšu algu. Izturēju! Un tad jau bija atrasta cita darbavieta. Tagad man savs darbs patīk. Medikamentu vairumtirdzniecības bāzē varu strādāt 10 un pat 12 stundas, varu darbā pavadīt arī sestdienas un svētdienas. Ja darbs ir pie sirds, tad tas nav grūti,” atzīst Inga. Viņai ir viena darbavieta kopā ar draugu Oskaru un māsu Inesi. Nu jau ir sajūta, ka Inga ieaugusi šajā vidē. Ir blakus tuvi cilvēki, veidojas sava ģimene, ir iegūti ne tikai patīkami darbabiedri, bet arī draugu loks. Inga saka – ir sākusi „apaugt” ar mantām. Ar zināmu nožēlu viņa atzīst, ka vairs, pat gribēdama, nemaz tā nevarētu aizbraukt no Lielbritānijas, lai pamēģinātu naudu pelnīt kaut kur citur, piemēram, Vācijā, kas ir viņas sapņu valsts.
Ingas pieredze Lielbritānijā liecina – lai atrastu labu darbu, ir jāzina angļu valoda. Darbaspēks, kas nepārvalda šo valodu, strādā vissmagāko nekvalificēto darbu un dzīvo salīdzinoši sliktākos apstākļos. Meklējot darbu aģentūrā, cilvēkam, kurš nesaprot, ko viņam jautā, iesaka atnākt vēlreiz nākamajā dienā vai pēc mēneša, kad viņa angļu mēle jau būs kļuvusi lokanāka. „Aģentūrā ir jāprot sevi prezentēt. Jāprot pārdot sevi kā darbaspēku. Ja pratīsi, var atrast patīkamu un pietiekami labi apmaksātu nodarbošanos. Tagad Lielbritānijā jau ir arī tādi latvieši, kuri strādā ofisos, kaut sākuši te ir kā visi. Ir iespējams uz vietas mācīties kursos. Arī es esmu to darījusi, uzlabojot savas angļu valodas zināšanas un profesionālās iemaņas. Rezultātā esmu ieguvusi tiesības darbā apmācīt jaunpienācējus medikamentu vairumtirdzniecības bāzē, kurā strādāju pati,” stāsta Inga.
Tajā pašā laikā Inga atzīst, ka atšķirīgi ir ceļi un likteņi, kāpēc un kā atbraucēji no Latvijas paliek un iejūtas Lielbritānijā. Ar jauno gadu Lielbritānijā stāsies spēkā izmaiņas sociālajās garantijās, kas pamatīgi ”apgriezīs” naudas pabalstus. Tas viss esot tādu cilvēku dēļ, kuri līdz šim ļaunprātīgi izmantojuši esošās iespējas neko nedarīt un dzīvot uz pabalstu rēķina.
Kāpēc vēl neatgriežas
pavisam?
„Lielbritānijā nav nekādu ierobežojumu. Neviens šķībi neskatās uz iebraucējiem un nav nekādu šķēršļu izaugsmē. Piemēram, viens no maniem darbabiedriem, kuram bija zināšanas informācijas tehnoloģijās un kurš Polijā jau bija strādājis šajā jomā, pieteicās uz datorsistēmu un tīklu administratora vietu un ieguva to. Tas ir pierādījums, ka visi iebraucēji nebūt nestrādā „melno darbu”. Kāda mana kolēģe bija ļoti neapmierināta ar visiem tiem darbiem, kurus veica Lielbritānijā. Viņa teica, ka jūtas zaudētāja. Taču šī meitene apguva frizieres arodu, ir sākusi strādāt un tagad jūtas laimīga,“ stāsta Inga. Lielbritānijas darba tirgū cilvēks neizjūt diskrimināciju sava vecuma vai ārējo dotumu dēļ. Tur strādā arī cilvēki ar invaliditāti. „Latvijas darba tirgum līdz tam vēl ir jāaug,” iestarpina Inga. Viņa secinājusi, ka Lielbritānijā latvietes nebaidās kļūt par māmiņām. Ir ļoti daudz jaunu sieviešu ar mazuļiem. Ir sociālās garantijas un ir arī iespējas ātri atgriezties atpakaļ darba tirgū. Ingas māsa Inese tagad meitiņas auklēšanu apvieno ar strādāšanu uz pusslodzi. Māsas maiņu darbu samēro tā, lai kāda no viņām arvien mājās būtu kopā ar Elizabeti. Ingas vērojums – Lielbritānijā latvietes laiž pasaulē pirmo bērnu bez bažām un arī otro, ja vien pašām ir tāda vēlēšanās.
Tajā pašā laikā Inga atzīst: „Visiem latviešiem, kuri atrodas peļņā ārzemēs, gribas mājās! Visiem! Vienkārši ir jau pierasts pie tādas dzīves. Pie tā, ka vari sapelnīt tik, lai pietiktu sev un vēl kaut cik naudas varētu arī atlikt.”
Nežēlojas, neraud, bet cīnās
Ingai esot sajūta, ka, jau astoņus gadus būdama projām no Latvijas, viņa ir „izkritusi” no savas valsts darba tirgus. Viņai ir pārliecība, ka Latvijā darbu ir iespējams atrast tikai ar paziņu starpniecību, pat par spīti tam, ir vai nav uz rokas noteiktu izglītību apliecinošs dokuments. Tajā pašā laikā viņa nesaka vārdu „nekad”. „Es gribu, lai mani bērni apmeklē to pašu bērnudārzu, kuru savulaik es, – „Rūķīti” Gulbenē, kuru tagad par savu sauc māsas Daigas meitiņa Aleksandra. Uzskatu, ka Latvijā ir labāka Lielbritāniju. Bet kā es uzturētu savu bērnu Latvijā? Tas būtu grūti,” atzīstas Inga. Viņa tic, ka reiz atgriezīsies Latvijā uz palikšanu, bet… pagaidām tas vēl nenotiek. Viņa arī zina, ka dzīves dārdzība tur un te ir liela. Un mājās palicējiem ir jāsaprot, ka Lielbritānijā latvieši ne tikai pelna naudu, bet arī ikdienā maksā milzīgus komunālos maksājumus. Inga Mansfildā dzīvo vienā mājā ar māsu, par to maksājot pamatīgu īri. Tajā pašā laikā dzīvokļa īre nebūtu lētāka. Dārgi maksā arī siltums, elektrība, atkritumu un apkārtnes apsaimniekošana, interneta pieeja, kabeļtelevīzija, mobilā tālruņa sakaru pieslēgums. Bet vēl jau gribas arī izklaidēties! Turklāt Inga, kurai vēl ir tikai 28 gadi, sākusi domāt arī par pensijas fondu, strādājot Lielbritānijā. Arī tur, tāpat kā Latvijā, ir gan valsts pensija, gan tā, kuru darbinieks papildus vēl var sev sakrāt pats. Tajā pašā laikā Inga neslēpj, ka, būdama tālu projām no mājām, neraud, bet priecājas par dzīvi, jo ir taču jauna un spēka pilna.
„Izdomājam un kopā ar draugiem aizbraucam brīvdienas pavadīt Romā. Vai arī saorganizējamies dalībai kādā pasākumā. Neaizmirstams piedzīvojums bija līdzdalība masu skrējienā, no kura visi ienākumi tika veltīti ar krūts vēzi slimojošo sieviešu atbalstam. Kopā ar draugiem apceļojām arī Skotiju. Visu redzējām, izņemot Lohnesa ezera briesmoni!” smej Inga. Viņai nav pa ceļam ar tiem, kuri sūkstās par grūtībām un žēlojas. Inga uzskata – ir jācīnās!
