Smagas pārdomas pārņem, kad kārtējo reizi ir nācies dzirdēt kādu cilvēku dzīvesstāstu, kurš, iespējams, pat vairāk līdzinās dramatiskam seriālam. Un cerība, ka tas būs ar laimīgām beigām, šķiet diezgan nereāla. Brīžiem pat liekas, vai tā vispār ir patiesība, ko dzirdēju, redzēju un uzzināju. Par to man vēl joprojām ļoti sāp sirds. Klausījos, kā bērni, kuru mājās valda ārkārtīga nabadzība, kur nav ne rotaļlietu, ne grāmatu, ir tikai sapņi, stāsta, kā viņi ar mobilā telefona starpniecību paslepus no saviem vecākiem piedalījās laimes spēlēs cerībā, ka laimēs prāvu naudas summu un to varēs iedot saviem vecākiem, jo tad viņiem vairs nekad nenāktos dzīvot trūkumā. Tad varētu īstenot savus nepiepildītos, bet tik ilgi lolotos sapņus! Tad veikalā varētu nopirkt arī ko gardu, pēc kā tik ļoti kārojas sirsniņa, kā arī jaunas drēbes, kurpes un arī mēbeles. Tad varētu braukt ekskursijās un apskatīt Latviju, tad varētu izdarīt un paveikt tik daudz ko. Bērnu labais nodoms beidzās ar to, ka mobilā telefona rēķins bija pamatīgs, bet no cerētā laimesta nekā. Tikai pikti vecāki, kuriem jau tā, dzīvojot pamatīgā trūkumā, vēl nācies atrast prāvu naudas summu, lai rēķinu nomaksātu. Bet bērni jau gribēja tikai, kā labāk…Viņi cerēja… Un vai tāpēc viņi būtu jānosoda par savu naivumu? Vai viņiem jāpārmet? Nē, jo viņi taču ir tikai mazi bērni, kuri alkst pēc labākas dzīves. Diemžēl, bet sapņus nākas atlikt uz vēlāku laiku. Un šis nav stāsts par ģimeni, kur cieņā ir alkohols un bezdarbība.
