Katrs sevi cienošs copmanis kaut reizi ziemā vai vismaz dzīvē ir mērojis ceļu uz Peipusa ezeru, lai tur lūkotu pēc lielāka loma. Iecienīts ir arī Pērnavas jūras līcis. Ledus biezumam sasniedzot vairāk nekā 30 centimetrus, uz Peipusu lielākās vai mazākās grupās dodas arī gulbenieši. Arī pagājušajās brīvdienās mājās no Peipusa ziemas makšķerēšanas cienītāji atgriezās ar labiem asaru lomiem.
Uz Merpalu – apdzīvotu vietu Peipusa krastā, kas atrodas aptuveni 37 kilometrus ar Repinas, – devās arī gulbenieši Andrejs Baidekalns, Jūlija Kozačenko, Vitālijs Petrovskis, Imants Ilgažs un Anrijs Sirmais no Līgo pagasta. Viņi sevi dēvē par dullajiem, jo tas īsti neesot prāta darbs mīnus 20 grādos braukt tik tālu, tomēr azartam neesot iespējams turēties pretim. “Protams, labāk turp brauktu tad, kad gaisa temperatūra nav tik zema, bet visi strādājam, tāpēc braucam tad, kad ir iespējams. Ja līdz Peipusam 2,5 stundās nevajadzētu mērot 200 kilometrus, tad tur būtu biežāki viesi,” bilst A.Baidekalns. Pārējie papildina, ka tad, ja pēc asariem nebraucot komerciālos nolūkos, tas esot īsts baudījums – svaigs gaiss, klusums, ko pārtrauc tikai sniega čirkstēšana zem pašu zābakiem, nekādu ikdienišķu rūpju pārņemtu domu. Protams, ja loms ir vairāku desmitu kilogramu vērts, tad daļu tā iespējams pārdot vietējiem uzpircējiem vai arī iemainīt pret brekšiem.
Atļauju pērk pa ceļam
Lai uz ezera Igaunijā varētu justies droši, jo kabatā ir makšķerēšanas atļauja, pa ceļam uz brīdi piestāts arī pie Repinas pasta nodaļas, kur jau pulksten astoņos no rīta ir iespējams iegādāties atļauju visam gadam. Par to tiek prasīti 20 eiro, bet pasta pakalpojums novērtēts ar 35 centiem. “Tā ir lieliska iespēja, jo dažkārt tikai ar lielām grūtībām internetā izdodas nopirkt atļauju makšķerēšanai Igaunijā. Protams, var laimēties, ka atļauju uzrādīt nenākas, tomēr, ja pieķer, ka tās nav, zivis var izrādīties pārāk dārgas,” stāsta I.Ilgažs.
Kad pa sniega vērpetēm klāto Peipusa ledu pieveikti aptuveni 800 metri, vīri pajūk uz visām četrām debespusēm un drīz vien jau ķeras pie āliņģu urbšanas. Tā kā Igaunijā neviens par ceļu kvalitāti nesūdzas, daudzi makšķernieki aiz saviem spēkratiem piekabēs ved arī sniega motociklus, lai varētu iebraukt ezerā pat vairāk nekā 10 kilometrus. Tomēr ne vienmēr tas dod gaidīto zivju daudzumu. Ir vīri, kas igauņu bāleliņiem par lielu izbrīnu izvēlas uzturēties tuvāk ezera krasta līnijai. Bieži vien viņu guvums nav sliktāks kā tālbraucējiem.
Saules spožums ir traucējošs
“Sestdien bija izteikti saulains laiks, kas ziemā nav īpaši labi, jo āliņģī iespīd saule un tās spožums sniedzas līdz pat gruntij. Tāpēc šādā laikā ir labi, ja ledu klāj sniegs, kas šo spožumu slāpē, kā arī vinnētāji ir tie makšķernieki, kuri izvēlas sēdēt teltī. Arī mums labākā cope bija no rīta un pēcpusdienā. Esmu pārliecinājies, ka ziemā zivis uz barību nav īpaši noskaņotas, jo atšķirīga ir ne tikai ūdens temperatūra, bet arī skābekļa daudzums tajā. Arī ūdens slāņu apmaiņa ir ļoti lēna,” stāsta I.Ilgažs. Viņš piebilst, ka bijis ļoti izbrīnīts, ka no āliņga izvilināta ausleja, kas šim laikam nav raksturīgi. Arī raudas šobrīd vēl esot samērā pasīvas. Tās labāk ķeroties februāra beigās un martā.
Lai piesaistītu zivis, katram makšķerniekam ir savi knifi, tomēr ziemā āliņģī visbiežāk tiek mesti sarkanie trīsuļodu vai baltie mušu kāpuri. Tomēr arī tad gadoties, ka vienā āliņģī ķeras, bet otrā – nekā, lai gan abi gandrīz blakām. Arī barība viena un tā pati. “Gadās uziet arī iepriekšējo dienu āliņģus. Tā kā tajos mesta arī barība, tad bieži vien veiksme ir lielāka nekā tur, kur zivis sāktas iebarot pirms stundas,” prāto A.Baidekalns.
Pievakarē sākas mājupceļš ar četru, piecu, sešu un pat astoņu kilogramu lomiem.
