Pagājušā gada 11 mēnešos Latvijā 214 000 iedzīvotāju tika piešķirts trūcīgā statuss. Tas ļāva šīm personām saņemt ne tikai vairākus pabalstus, bet arī Eiropas Savienības finansētās pārtikas pakas. Atceros, ar kādu sajūsmu trūcīgās personas pieņēma šo palīdzību, jo pārtikas paku saturs līdzēja dažādot šo cilvēku skopo ēdienkarti. Diemžēl ar laiku sajūsma noplaka. Nācās uzklausīt vienas otras trūcīgās personas izteikumus, ka pārtikas paku esot tik daudz, ka virtuvē vairs pašam neesot vietas, bet uz putraimiem, pankūkām un makaroniem pat paskatīties nespējot, tie pat sapņos rādoties. Zināmā mērā rodas jautājums, vai cilvēki, kuri nevar atļauties iegādāties pilnvērtīgu ēdienu, mēnešiem ilgi var pārtikt tikai no auzu pārslām vai putraimiem? Varbūt līdzekļus, kas tiek iztērēti par tūkstošiem tonnu miltu, putraimu vai auzu pārslu, lietderīgāk būtu izlietot trūcīgo cilvēku cita veida atbalstam? Īpaši tāpēc, ka saņemtās pārtikas pakas tagad vairs netiek rindotas virtuves plauktos, bet pārdotas tālāk citiem, mainītas pret citiem pārtikas produktiem, to saturs izbarots mājputniem un tamlīdzīgi. Nenosodu trūcīgos cilvēkus, kuri, piemēram, putraimus vai auzu pārslas iemaina pret olām, pienu vai krējumu. Nepiedodama man šķiet to personu rīcība, kas pārtikas pakas iemet atkritumu konteinerā, no tām paņemot tikai atsevišķus produktus. Ja ir tā jārīkojas, tad labāk kādu mēnesi godprātīgi atteikties no šīs pakas. Esmu pārliecināta. Būs cilvēki, kuriem nav piešķirts trūcīgā statuss, bet ikmēneša ienākumi ir mazi, kas priecāsies par šādu paku.
