Bija reiz mūsu mežā slimnīca kā slimnīca ar dakteri Aikāsāp priekšgalā pie pilnas zīļu siles, no kuras barojās viss viņa kolektīvs. Toreiz šajā slimnīcā ārstēja visu un visus – gan vecus, gan jaunus, gan zvērus, gan nezvērus. Nežēloja ne savu laiku, ne spēkus, ne līdzekļus. Un slimnīca mūždien bija pārpildīta. Lai gan jau tad sāka ieskanēties kritika, ka Aikāsāp vairs nav tāds, kāds bija sākumā. Viņu esot pārņēmusi rutīna un lepnība. Kāds bija manījis, ka dakterīt’s pats leksējis medu un dzēris brūkleņu liķierīti no pacientiem domātajiem uzkrājumiem, kā arī uz mājām aizstiepis dažu labu nātru palagu, kas slimnīcā bija saņemts kā humānais sūtījums no aizjūras meža.
Un tad sākās grūti laiki. Neraža. Trūka visa. Bet visvairāk – ozolzīļu. Tieši ar tām Aikāsāp regulāri norēķinājās, maksājot algu savām čaklajām medicīniskā personāla vāverēm. Kolektīvā rūga neapmierinātība. Sākās skandāls. Vēl jo vairāk tālab, ka laikus nebija sācies slimnīcas remonts, kas apmaksāts ar aizjūras banāniem.
Situāciju glābt kopā sanāca meža gaišās galvas – lapsa, vilks, lācis, cauna, krauklis un citi. Nolēma, ka tālāk tā vairs turpināties nevar. Ir nepieciešamas pārmaiņas. Piekrita apvienoties ar kaimiņmeža slimnīcu, jo turienes gaišie prāti bija ar mieru. Domāts – darīts.
Aikāsāp palaida pensijā. Nolēma, ka vietējās medicīnas augšupejai ir vajadzīga intelekta piešprice no dziļākiem ūdeņiem. Pieaicināja profesionāļus. Izvēle krita uz diviem – Vārnes kundzi, kura zinot visu par taupīšanu, un Zušmena kungu, kurš savukārt pārvaldot tērēšanu. Abus pieņēma darbā un deva brīvu vaļu. Necik ilgi nebija jāgaida. Vāveres nebija no darba jāatlaiž, tās pašas iebēga dziļāk mežā, kad Vārne ar Zušmenu tās sāka kaunināt, ka pārāk daudz zīļu esot apēdušas. Kad abi saprata, cik ļoti pāršauts pār strīpu, bija jau gandrīz par vēlu. Tikai dažas vāveres piekrita atgriezties darbā par tādu algu, kas bija tik vien liela, lai nenomirtu badā. Vārne un Zušmens vairāk ieredzēja kaimiņmeža slimnīcu, jo tur bija mīlētāki un gaidītāki. Vēl viņiem patika, ka tajā mežā ir pašiem savs kazino, kas viņus iedvesmoja darboties uz visu banku.
Abiem dzima plāns: vienā slimnīcā tiks ārstēta vienkāršā meža tauta par minimāliem līdzekļiem, bet otrā slimnīcā būs sanatorija maksātspējīgajiem. Sāka sakārtot infrastruktūru, visus izgrauztos peļu caurumus aizbāžot ar aizjūras banāniem. Ar to vēl Vārnes un Zušmena izdoma neaprobežojās. Vajagot steidzami norakstīt jau it kā apēstās abu slimnīcu zīles! To vietā Vārne un Zušmens piedāvājās kopējo sili papildināt ar zīlēm no personiskā uzkrājuma. Sasolīja piegādāt vairākas tonnas noteiktā termiņā, sakot, ka pēc tam gan vietējā medicīna atkal būs uz zaļa zara. Gaišie prāti mežā gavilēja.
Tuvojās atmaksas diena, bet no solītajām zīmēm – teju ne smakas. Bažīgi sāka vaimanāt vietējās preses pīle, bet lapsa un vilks viņu centās apklusināt, sakot, ka nav jāsteidzas, ir jānogaida. Un patiešām. Atklājās, ka pret Vārni un Zušmenu tiek rīkots neģēlīgs uzbrukums. Visas viņu zīles ir apķīlātas, to paveikuši skauģi – bijušie sadarbības partneri – no dziļajiem ūdeņiem, kuri negrib pieļaut jaunu spēlētāju ienākšanu slimnīcu biznesā. “Glābiet!” sauca un rokas lauzīja Vārne un Zušmens. “Ko lai darām, sakiet!” pretī bilda gaišie prāti. Un tad Zušmens atklāja plānu: “Jūs paņemsiet ķīlā mūsu zīles, mēs ar Vārni aizņemsimies jūsu, tad tās būs mūsu.”
“Nu, protams! Lūdzu, ņemiet mūsu zīles un turpiniet investēt savu intelektuālo potenciālu!” valdīja saskaņa viena un otra meža gaišajos prātos. “Mēs esam tik saliedēti, kā vēl nekad,” jūsmoja Zušmens un taisnā ceļā devās nosvinēt savu uzvaru uz kazino, līdzi paķerot arī kādu saujiņu nupat izkārtoto zīļu. “Ko gan es darītu bez viņa, bez sava varenā kombinatora,” Zušmenam nopakaļ saldi nopūtās Vārne.
