Tamāra no Litenes pagasta Es par šo laika posmu, kad bija barikādes, īpaši neiedziļinos. Barikāžu laikā tikai mazliet vēroju pa televīziju, kas notiek Rīgā. Gribējām brīvu Latviju, dabūjām, bet kā dzīvojam? Par to sāp sirds. Toreiz cilvēki runāja, kaut vīzēs, bet brīvā Latvijā, taču tagad tie paši runātāji saka pavisam ko citu. Paskatieties, kas notiek valstī! Citiem algas ir tūkstošos, bet pensionāriem pat pāris latus nevar pielikt pie pensijas. Cilvēki strādā, bet saņem minimumu, kas ir tikai 200 lati uz papīra, kā lai izdzīvo? Tāpēc arī neesmu patriotiski noskaņota.
Sarmīte Timošenko no Beļavas pagasta Barikāžu laiks taču ir daļa no Latvijas vēstures, kura ir jāatceras un par kuru ir jāstāsta jaunajai paaudzei. Par to nav šaubu! Es pati nebiju barikādēs, bet brālis gan bija. Savukārt mammai, kurai toreiz bija apmēram 80 gadi un kura atbalstījās uz kūjiņām, bija sasparojusies braukt līdzi. Viņa teica, ka vienalga, kā, bet ies un stāsies uz ielas pret tankiem, lai brauc kaut vai virsū, jo viņai neesot ko zaudēt. Viņa bija ļoti patriotiski noskaņota. Mūsu ģimenē šis laiks ir ļoti nozīmīgs. Pati notikumus vēroju pa televīziju, jo aizbraukt nevarēju, mājās bija samērā liela saimniecība. Šis laiks nav vienaldzīgs.
