Tagad, kad Latvija kā stahanovieši pirms termiņa ir nokārtojuši parādsaistības ar Starptautisko valūtas fondu, premjers tomēr atzīst, ka Latvijas veiksmes stāstam ir savas ēnas puses. Lai tiktu galā ar lielo krīzi, vajadzējis strauji samazināt izdevumus un palielināt visus nodokļus. Audzis bezdarbs (bezdarbnieku nav kļuvis mazāk) un palielinājusies ēnu ekonomika. Vai šodien ir kas mainījies, lai gan tiek skandināts par dzīves augšupeju? Tiesa gan, ka tie, kas piekrīt šai atziņai, slikti nav dzīvojuši arī krīzes laikos. Bet pārsteidz tas, ka tieši viņi ir tie, kas šā apgalvojuma aizsegā steidz palielināt sev algas un piešķirt citas privilēģijas: sak, no krīzes bedres esam izrausušies, nu varam gan prēmijas sev maksāt, gan brīnumjaukos komandējumos braukāt, gan turpināt citādāk “dzīrot” kā pie pilnas siles. Labi, ka valdības vīri laikus atjēdzās šo absurdu apturēt. Atliek vien iesaukties: ak vai, kā nu spēs izdzīvot algās nežēlīgi apcirptie “Latvijas valsts meži”, “Latvenergo” un “Latvijas Dzelzceļa” galvenie bosi! Diezin kāpēc pa-rastais cilvēks, kurš vienmēr ir bijis galvenais krīzes smagumu vilcējs, kā dzīvo ar savilktu jostu, tā nekurnēdams turpina nest savu krustu. Te, apakšā, diemžēl nav jūtams, ka esam pārvarējuši krīzi. Maizes kukulis un piena litrs nekļūst lētāks. Neticu, ka cenas jel kādreiz būs iepriekšējās, arī algas. Nogriezt vienmēr ir bijis vieglāk, nekā pieaudzēt atpakaļ. Vēl rūgtāka ir atziņa, ka arī tie, kam Latvijā ir darbs, lielākoties ir nabagi, jo labākajā gadījumā spēj tikt galā ar sadzīves maksājumiem, bet neko vairāk atļauties nevar.
