“Vai, vai…” Jēcis vaimanā.
“Kas atgadījies, Jēcīt? Vai Amālija slima?” es šim jautāju.
Viņš saka: “Es, vecs Ulmaņpuika, esmu aizvainots līdz sirds dziļumiem, jo drīz vairs nebūs lata, manas dzimtenes simbola, bet būs kaut kāds tur eiro. Es vairs nesaprotu, vai esmu Latvijas pilsonis, kā tas bija vairāk nekā 50 gadus.”
“Jēcīt, tu esi arī Eiropas Savienības pilsonis, tavi brāļi ir spāņi, angļi, vācieši un visi pārējie. Vari būt lepns, ka piederi šādai brāļu saimei.”
Jēcis iesvilstas: “Vai tu tāpat kā finanšu ministrs Vilks uzskati, ka viņš ir galvenais lēmējs, tāpat kā vilks mežā? Lūk, man liek saprast, ka es neesmu tik apdāvināts ar prātu, lai izprastu, cik eiro ieviešana ir svarīga Latvijai. Bet tad, kad gāju vēlēt Vilka partiju Saeimā, es nebiju nepilnvērtīgs.”
“Jēcīt, nomierinies! Ja tu esi iekritis vai iegrūsts upes straumē, tev ir jāpeld uz priekšu, ja ne, noslīksi. Citas izejas nav. Ja tu nobalsoji par iestāšanos Eiropas Savienībā, tad esi pieklājīgs un klusē! Tu esi vienkārši aizmirsis savu patiesību. Dari, ko darīdams, apdomā galu! Kur tu, Jēcīt, glabā naudu?”
“Maisiņos.”
“Un kur glabā maisiņus?”
“Zem acīm.”
“Apsveicu tevi, kaimiņ! Tu beidzot esi sapratis, ka bankā glabāt naudu nav droša lieta. Slēpt mājā arī nav droši. Amālija atradīs un konfiscēs. Turklāt šī lieta tautā ir populāra. Palūko veikalā, stacijā, braucot vilcienā. Daudziem jo daudziem maisiņi zem acīm un krāsaini deguni. Skaidrs, kur tie glabā naudu. Jāteic tā – neesam dzīvojuši bagāti un nav ko sākt. Par veciem esam priekš šīs nodarbes.”
