Fakti
Saimniecībā “Sopuļi” savvaļas zirgus un govis audzē kopš 2004.gada.
Šobrīd kopā ir 120 savvaļas dzīvnieki.
Iežogota 250 hektāru platība.
Ziemas mēnešiem dzīvnieku piebarošanai sagatavo 1000 rulonus siena.
Pirms astoņiem gadiem Litenes pagasta zemnieku saimniecības “Sopuļi” saimnieks Gunārs Ciglis, apzinoties, ka saimniecībai piederošās palieņu pļavas atrodas aizsargājamā dabas teritorijā, tāpēc saimnieciskā darbība ir vairāk vai mazāk ierobežota un ar intensīvo lauksaimniecību nodarboties nevar, meklēja citu risinājumu. Viņš atrada sadarbības partneri Nīderlandes dabas fondā, kas saimniekam izteica priekšlikumu palieņu pļavās audzēt savvaļas lopus. Uz Liteni tika atvesti 20 savvaļas zirgi (poļu koniki) un 23 Skotijas liellopu šķirnes “Hailander” savvaļas govis un buļļi. Šobrīd kopējais dzīvnieku skaits jau sniedzas pāri simtam un tiks vēl palielināts. G.Ciglis ir izvirzījis mērķi šo ganāmpulku palielināt līdz 300 dzīvniekiem.
“Tiklīdz dzīvnieku skaits sasniegs vairākus simtus, varēšu domāt par viņu tālāku pārdošanu gaļai, jo ir pieprasīta gan savvaļas bullēnu, gan arī zirgu gaļa. Zemkopības ministrijas statistikas dati liecina, ka 2012.gadā Latvijā ir apēstas 300 tonnas zirga gaļas. Liela daļa no tās ir aizgājusi kopējā katlā, gatavojot desas un tamlīdzīgi. Mums ir saradušies arī dažādi ekskluzīvi turku un citu tautību gaumei atbilstoši restorāni. Trīs četrus gadus vecie dzīvnieki manā ganāmpulkā ir jānošķir nost no pārējiem un pagaidām jāatdod Nīderlandes dabas fondam faktiski nokaušanai. To paredz abpusēji parakstītais sadarbības līgums,” stāsta Gunārs Ciglis.
Viņš pieļauj, ka jaunos dzīvniekus Dabas fonds sadarbības projektā pavairošanai atvēl vēl citiem to tīkotājiem. Stingri nav noteikts, ka gadījumā, ja kāds dzīvnieks ir salauzis kāju, vai savstarpējos cīniņos cietis citādāk, saimnieks nedrīkst to izmantot paša vajadzībām. “Ja kādu dzīvnieku nākas likvidēt, tad tajā brīdī jābūt klāt veterinārārstam,” stāsta G.Ciglis. Eiropā par šo dzīvnieku gaļu maksā pat līdz 25 latiem kilogramā. “Sopuļu” saimnieks gaļas eksporta biznesu varēs izvērst vēl pēc dažiem gadiem.
Jāpalielina barības apjoms
Saimnieks stāsta, ka pa šiem gadiem īpašas ganāmpulka kontroles no Dabas fonda darbiniekiem neesot bijušas. Viņš pieļauj, tas tāpēc, ka fonda finansiālais atbalsts tiem, kas Latvijā nodarbojas ar savvaļas lopu audzēšanu, salīdzinoši bijis mazāks nekā citām valstīm. Citviet fonds finansējis žoga iegādi, barības sagatavošanu, kā arī algu ganāmpulka uzraudzībai. G.Ciglis tam visam atlicina saimniecības līdzekļus, kā arī pats saviem spēkiem tiek galā ar citām problēmām. Viņš stāsta, ka savvaļas zirgiem un govīm Latvijas ziemas īpašas problēmas nesagādā, jo tie piemērojas tās vides apstākļiem, kur mitinās. Ziemā divas reizes nedēļā uz aplokiem tiek vesti siena ruļļi. Vasarā barības pietiek.
“Manuprāt, ir izdomāta liela muļķība. Savulaik bija noteikts, ka bioloģiski daudzveidīgās pļavas ir jāappļauj vai arī jānogana. Tagad otro gadu Lauku atbalsts dienests ir noteicis, ka šīs pļavas vispirms ir jānogana, tad jāapļauj. Diemžēl Latvijā zina tikai divus ganīšanas veidus – intensīvo, kad uz hektāru ir jābūt maksimālajam dzīvnieku skaitam, ganības jāmēslo un tamlīdzīgi, un ekstensīvo, kad lops ganības tikai pārstaigā, bet ziemā šajās platībās neuzturas. Man ir nācies būt dažādās valstīs, kur pastāv arī dabīgā ganīšana. Pie mums ar šo muļķīgo lēmumu, ka dabiskās pļavas ir jānopļauj, tiek iznīcināta savvaļas dzīvnieku barības bāze, lai zāli viņi varētu ēst līdz brīdim, kad uzsnieg sniegs. Ievērojot šīs prasības, lopbarības apjoms pēdējos divos gados ir ievērojami pieaudzis, jo man ir jāsāk piebarot jau oktobrī un novembrī,” uzskata G.Ciglis.
Aplokos siena ruļļi tiek novietoti vienuviet, tāpēc zirgi un govis ziemā lielākoties uzturas to tuvumā. Tuvējo koku stumbri liecina, ka arī to miza ir iecienīts cienasts. Bars vienkop turas arī tad, ja ir sniegputenis vai pret kaut ko jāaizstāvas. Gunārs stāsta, ka vienā no iepriekšējiem gadiem piedzīvots vilku uzbrukums. Interesanti, ka savvaļas zirgu barā noteicošais ir vecākais un spēcīgākais ērzelis, bet govju barā – vecākā govs. Savukārt buļļi pildot apsargu funkcijas. Par to iespējams pārliecināties arī dabā, kad uz tikšanos ar saimnieku un svešiniekiem vispirms iznāk vadoņi. Konikiem piemīt ziņkārība un klusa cerība, ka varbūt saimniekam kabatā būs patvēries kāds maizes kumoss. Ir mazliet dīvainas izjūtas, stāvot šo dzīvnieku ielenkumā, bet, kad kāds ļauj noglaudīt purnu, šķiet, draudzība nodibināta. Tikai jāuzmanās tuvoties konikiem no mugurpuses, jo tas var beigties ar spēcīgu spērienu. Šis brīdinājums tiek izteikts arī tūristiem, kas ir bieži viesi vasarā, lai skatītu dzīvniekus. Pa šiem gadiem dažiem dzīvniekiem ir izdevies izbēgt no iežogotās teritorijas. Lai nerastos pārpratumi ar apkārtējiem iedzīvotājiem, ka bēglis radījis zaudējumus, Gunārs ir noslēdzis civiltiesiskās apdrošināšanas līgumu.
Vajadzīgs valsts atbalsts
Ar nepacietību saimnieks gaida pavasari, kad sāks dzimt kumeļi un teļi. Gadoties, kāds piedzimstot arī ziemā, bet diemžēl neizdzīvojot. Jaundzimušajiem uzbrūkot kraukļi un vārnas, kas mēdzot izknābt acis. Kad pēc piedzimšanas pagājušas trīs dienas, māte ar mazuli iekļaujoties kopējā barā un tiekot rūpīgi apsargāta. Dzīvnieku raksturi esot dažādi. G.Ciglis ir iecerējis perspektīvā iežogot vēl papildus platības, kas pavasaros mēdz pārplūst un citādāk nav izmantojamas. Tā būs kārtējā iespēja saglabāt dabisko pļavu floru. Viņš uzskata, ka Latvijā vēl ir daudz platību, kuras nav iespējams apstrādāt, bet tās varētu būt iespējas biznesa attīstībai. “Šinīs platībās varētu attīstīt savvaļas dzīvnieku audzēšanu. Mēs daudz runājam par “dīvāna” zemniekiem, bet valstij ir jāatrod tāds ekonomisks risinājums, lai piespiestu viņus šīs platības ne tikai appļaut. Tā būtu vismaz kaut kāda atdeve no šīm platībām. Šobrīd šīs platības it kā esam iekonservējuši, vienoto platību maksājumu no kopējā lauksaimnieku katla samaksājam, bet produkcijas nav. Arī ministrijā esmu ierosinājis, ka jaunajā lauksaimniecības plānošanas periodā būtu jāiekļauj atbalsts žoga izveidei un atbalsts savvaļas dzīvnieku iegādei pirmajā gadā,” prāto G.Ciglis.
Stāda ozolu alejas
Lai nokļūtu pie aplokiem, kur uzturas savvaļas lopi, nevar nepamanīt mietiņus, kas rindojas ik pēc noteiktiem metriem. Izrādās, ka, domājot par nākamajām paaudzēm, Gunārs vairāk nekā 14 kilometru garumā pirms trīs gadiem ir iestādījis ozolus un gādājis, lai ieaugtu visi kociņi. Tas prasījis lielu darbu. “Kāpēc es to daru? Tāpēc, ka uzskatu, ka mani senči te ir dzīvojuši jau akmens laikmetā. Medījuši, karojuši un zemi kopuši. Mans ir pienākums visu turpināt,” uzsver “Sopuļu” saimnieks. Par šo pienākumu liecina arī izveidotā seno braucamrīku un priekšmetu krātuve, kas nebeidz pārsteigt.
