Reiz nesenos laikos kādu Sūnuciemu, kas līdz šai baltai dienai atrodas meža jeb augošas malkas pārbagātā ielokā, no salšanas paglāba Laimes Lācis. Lieta tāda, ka sūnciemieši nebeidza gausties, cik grūti pašiem ir malku gādāt un krāsnis kurināt. Te, kur bijis, kur ne, uzradās Laimes Lācis. Ne saukts, ne aicināts, bet, lietas kursā par sūnciemiešu sūdzībām būdams, tas piedāvājās uz visiem sakurt vienu kopīgu katlu – ne jau parastu, bet burvju -, kas speciāli Sūnuciemam pasūtīts aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem kalniem. Lai tikai paļaujoties uz Laimes Lāča apsviedību. Pašiem par to – nekādas bēdas. Dzīvošot pie visa gatava. Tad ziema pēc ziemas Sūnuciemā paskriešot nemanāmi un visas būšot karstas kā vasara.
Domāts – darīts. Saprotams, Laimes Lācis savu darbiņu nesolīja paveikt gluži par baltu velti, jo šim jāparūpējas arī par sevis paša miesas un gara spēku. Viņš noteica pakalpojuma cenu un lielījās, ka neplēsīšot sūnciemiešiem deviņas ādas, kuru tiem nemaz nav. No katra paņemšot tikai pa vienai. Piecu gadu laikā visi rēķini būšot nokārtoti un sūnciemieši tālāk varēšot dzīvot bez Laimes Lāča pakalpojumiem, ja paši tā vēlēsies. Taču, lai tā notiktu, šis lika ar asinīm parakstīt savstarpējās sadarbības līgumu. Tas paredzēja: ja par katlu termiņā nebūs nomaksāts, sūnciemieši nonāks Laimes Lāča verdzībā uz mūžu. Ai, visiem tāds apgalvojums joks vien licies. Vieglu roku Sūnuciema galva visas tautas vārdā tādu smieklīgu līgumu parakstīja. Melš, ka par to viņam Laimes Lācis samaksājis ar maisu zelta, bet var būt, ka tā nemaz nav patiesība.
Tā sākās nebeidzamais stāsts par šo sadarbību, kura aizsākās tik daudzsološi. Ar prieku visi baudīja siltās ziemas. Nesūkstījās pat par brīnumkatla dūmu pīpi, kas arvien melnākā mākonī vēlās pāri Sūnuciemam. Ne arī par savādo žvadzoņu, kaucoņu, brēkoņu, kas palaikam atskanēja no katla dibena.
Malkas netrūka. Pirmā ziema pagāja vienās dziesmās un dejās. Sākās otrā. Izrādījās, ka starp sūnciemiešiem ir arī ļaunprātīgie nemaksātāji, kuriem viņu āda pārāk cieši paaugusi miesai, ka i ne atraut. Laimes Lācim nekas cits neatlika, kā palielināt cenu līdz pusotrai ādai no katra sūnciemieša. Šis taisnojās, ka citādi burvju katls varot pārstāt kurties pašā ziemas vidū. Ko tad? Būšot jāsalst nost! To nu gan nevarot pieļaut – piebalsoja Sūnuciema galva un akceptēja nodevas palielināšanu. Dīvaini, ka nevienam neienāca prātā piespiest Laimes Lāci atzīties, cik tad ir uz visu maksātāju kopskaita tādu sūnciemiešu, kuri nespēj vai negrib sildīties pie kopējā katla. Tā, neziņā dzīvojot, skrēja gads pēc gada. Pa tam lāgam Laimes Lācis jau prasīja divas ādas no katra, pret ko tomēr iebilda Sūnuciema galva, tāpēc katla kūrējam nācās samierināties ar pusotru.
Visbeidzot pieci gadi bija pagājuši kā viena diena. Un tad izrādījās, ka sūnciemieši par burvju katlu nemaz nebija norēķinājušies. Tikvien bija spējuši kā Laimes Lāci uzturēt, viņam algu nodrošināt. “Kā tad tā!?” šūmējās un dumpojās viss Sūnuciems. “Kuš, kuš! Tā nevajag Laimes Lācīti baidīt. Visu varam sarunāt. Lai viņš kurina tālāk. Ir taču izveidojusies sakārtota sistēma. Izjaukt to ir viegli, bet vietā radīt jaunu būs grūti!” uz kompromisu mudināja Sūnuciema galva.
Bet Laimes Lācis jau rūca kā pats nelabais un savā ķetnā plivināja ar asinīm parakstīto līgumu. Ja negribot turpināt sadarbību ar viņu, tad lai sūnciemieši izpērkot burvju katlu par tā atlikušo bilances vērtību. Tas nozīmējot – vēl deviņas ādas pār acīm no katra!
Šoreiz Sūnuciems nepadevās. Iesūdzēja Laimes Lāci tiesā. Burvju katls tika konfiscēts, izrādījās, ka tas nav nekādā aizjūrā, bet tepat uz vietas sakombinēts. To izjauca. Atklājās, ka katlam ir dubultais dibens, kurā Laimes Lācis žāvējis un glabājis sūnciemiešu ādas, lai no tām velnam pastalas šūtu, kurš savukārt tās ar peļņu sērijveidā izpārdeva kā Ķīnā ražotu lēto preci.
