Tagad, kad valdības vīri saspringuši par to, ka pa burbuli var aiziet viens no lielākajiem un valsts tautsaimniecībā ietekmīgākajiem Latvijas uzņēmumiem “Liepājas metalurgs”, neviļus nodomāju: ak vai, kaut par katru ražotni, kas Latvijā pēdējos gados ir aizgājuši nebūtībā, mēs tā būtu uztraukušies, būtu cēlušies un gūlušies par to eksistenci un neļāvuši tos izdzēst no uzņēmumu reģistriem! Vietas nosaukums Rīgā vien palicis no rūpnīcas “VEF”, Jelgavas mikroautobusu rūpnīcas “RAF”, nav vairs stikla rūpnīcas un māju ražotnes Līvānos, nemaz nerunāsim par mūsu vietējām cukura ražotnēm, piena un gaļas pārstrādes uzņēmumiem un citiem lielākiem vai māzākiem uzņēmumiem citās pilsētās. Daudz kas sen ir pārvilcies ar vēsturei raksturīgo putekļu kārtu. Nemaz nevajag meklēt citviet Latvijā, pietiek ar to, ja atceramies ražošanu mūsu novadā. Ar nožēlu jāatzīst: palaists vējā tik daudz darba vietu! Rūpnīcā “Straume” ražojām gludekļus un citu produkciju, daiļamatniecības cehā “Daiļrade” audām segas, aizkarus un ražojām dažādas nozīmītes, rūpnīcā “Alfa” – mikroshēmas. Daudz darba vietu deva Rankas kartonu fabrika, Zeltalejas pienotava, zvērsaimniecība Letēs un daudzi citi lielāki un mazāki uzņēmumi. Kā pieminekļi kādreizējām ražotnēm pilsētā rēgojas vēl joprojām tukšā ceptuves ēka un Gulbenes alus darītavas cehi. Iznīcināto uzņēmumu sarakstam var pieplusot arī slimnīcu. Diemžēl. Vai spējam iedomāties, cik daudz darba vietu ir iznīcināts?! Kas nācis vietā? Šis saraksts noteikti ir īsāks. Tāpēc nav jābrīnās, ka Gulbeni mēdz dēvēt par Sūnu ciemu. Un mūsu jaunatne kā Sprīdītis no pasaku lugas aiziet pasaulē…
