Nesen noskatījos filmu, kura lika aizdomāties par tā saucamo un noteikti arī visiem zināmo vai vismaz kādā reizē dzirdēto – dzīves laimes formulu.
Pāris vārdos pārstāstot, filmas sižets vēstīja par to, ka jaunam puisim pašos spēka gados, kad liekas, ka dzīvei ir mutuļot jāmutuļo, kad ir tik daudz plānu un sapņu, veselības problēmu dēļ atlicis dzīvot tikai mēnesi. Ārsts viņam iesaka dzīvot tā, lai katra nodzīvotā diena līdzinātos vienai mazai dzīvei. Kopā tā sanākot nodzīvot trīsdesmit mazas dzīves. Daudz vai maz? Galvenais – neizniekot savu laiku, noticēt saviem sapņiem un nodzīvot katru dienu tā, lai tā nav tikai kā tukša skaņa. Nezinu, kurš teicis šos vārdus, bet man tie palikuši atmiņā – ceļš uz laimi sākas ar mūsu piedzimšanu. Un tas nebeidzas, kamēr vien mēs esam dzīvi. Ar šiem vārdiem, manuprāt, ir trāpīts desmitniekā. Patiesībā dzīves laimes formula ir pavisam vienkārša. Ja aizdomājamies, ko mēs ikdienā dzirdam un redzam vairāk – gaušanos, žēlošanos, kaut varbūt nemaz tik slikti neklājas, vai uzmundrinājumu un smaidus sejā? Manā izpratnē diena no-teikti kļūs vērtīgāka un tā nebūs izniekota, ja pateiksim kaut vai pāris labus vārdus apkārtējiem, pāris reizes vairāk nekā ierasts pasmaidīsim, priecāsimies par niekiem, kā arī ne tikai ieraudzīsim labo, bet galve-nais – mēģināsim paturēt to arī prātā, jo nav jau nekāds noslēpums, ka cilvēka dabā ir vairāk atcerēties slikto, jo labais parasti liekas pašsaprotams.
