Un tā ir īsta patiesība, jo mīļā “Dzirkstelīte” līdz šim ir bijusi gan mans padomdevējs, gan audzinātājs. Daudzus gadus strādājot Rīgā, laikrakstam “Dzirkstele” bija atvēlēta goda vieta. Arī tagad, dzīvojot Madonā, trīs reizes nedēļā to gaidu kā labu draugu.
Lasot avīzi, es, pirmkārt, priecājos par redakcijas slejām, ko raksta tās darbinieki. Viņi ir kā ceļvedis mūsu šodienas sarežģītajā dzīvē. Sen esmu pārliecinājies, ka laikraksts Gulbenes novadā ir kā ražīga bitīte, kas visu redz un dzird. No ļoti plašā materiāla, ko laikraksts sniedz katram, arī man, ir kaut kas tāds, kas sevišķi sasilda sirdi.
Es no visas sirds priecājos par Gulbenes mūzikas skolas pūtēju orķestri, kuru vada Donāts Veikšāns. Viņu iegūtā 1.vieta skatē bija kā samaksa par ielikto lielo darbu. Pati mūzikas skolas Gulbenē ir kā maza svētnīca, kura atgādina par laiku, kad pie tās celtniecības biju pielicis arī savu roku. Ar lielu interesi lasīju par Gido Kokara viesošanos Gulbenē, par Novada svētkiem Stāmerienā, par Gulbenes slimnīcas problēmām un veiksmēm, par Dainas un Laimoņa Dziedātāju personālizstādi, par Eiropas gada balvas piešķiršanu Gulbenes novadam, par deju kolektīva “Ratiņš” veiksmēm Itālijā. Manu sirdi sasildīja raksts par manu draugu Indru Ieviņu un bijušo draugu Maksi.
Paldies saku par skaisto kalendāru, kurš ne tikai skaitīs 2013.gada dienas, bet atgādinās arī par Gulbeni.
