Skatos – Jēcis noskaņots uz humora nots. Šim jautāju: “Ko tu tur murmini sev zem deguna? Rauj vaļā to peršu!” Ar to arī pietika, lai viņu pamudinātu. Šis sāk dziedāt bez īpaša meldiņa:
“Skaties, zemnieciņ, tur augstu, augstu kokā –
Tur karājas tie maksājumi,
Kas netiek tavā rokā.”
“Bravo, Jēci! Vai tu no pensionāra jau esi kļuvis par zemnieku?”
“Nē, es tikai solidarizējos un mēģinu šos atbalstīt, uzjautrināt. Tā sakot, pacelt viņu kaujiniecisko garu.”
“Jā, patiešām, Jēci, mūsu zemniekiem tas kaujinieciskais gars ir tāds miermīlīgs. Tā sakot, lūdzoši kaujiniecisks, jo latvieši ir arāju tauta. Tāpēc ar to dumpošanos pavāji. Velk to vezumu tā, kā iejūgti divi nesaderīgi zirgi. Viens velk, otrs stāv. Brauc vai ar vecu “Belarusu” uz ES parlamentu, vai ej kājām, virs galvas vicinādams pātagu, rezultāts vienāds. Nu, kurināja ugunskurus simtiem kilometru garumā. Bet kas pie tiem ugunskuriem sildījās? Ja nu tie ugunskuri būtu riņķī tam parlamentam, tad varbūt pat Latvijas deputāti no dūmiem sāktu kāsēt, muktu laukā, domājot, ka ugunsgrēks. Bet to nedrīkst darīt. Policija bargi skatās, lai nebūtu pārkāpti parlamenta pieņemtie likumi. Lai gan taču visiem vienādas tiesības tai ES un visi esam vienlīdzīgi.”
Jēcis smej: “Tu gan esi liels duraks. Tu nesaproti, ka mūsu zemnieks nostādīts mušas lomā, kura lidinās gar ziloņa pakaļu. Un tā tie zemnieki dīc gar to pakaļu. Bet zilonis tik asti pakustina. Tā uzmanīgi, lai nenospiestu mušu. Ļauj tai pamieloties ar to, kas zilonim paliek pāri.”
“Nu, un kādas tad cerības nākotnē? Vai tad arī būs jālidinās?”
“Nē, izeja ir. Jāpalielina imports. Ja mēs to trīskāršotu, mūsu zemniekiem vairs nevajadzētu ne strādāt, ne protestēt.”
“Jēci, tu traks esi? Tad jau mēs pagalam!”
“Zini, ir tāds teiciens: “Labāk mirt no triekas nekā no diloņa.””
