Gulbenietis, jaunamatnieks Edgars Safronovs nesēž, rokas klēpī salicis. Tik sniegotā ziemā kā šī Edgars gatavo sniega kurpes. “Un ko gan citu vilksi kājās, ja ne sniega kurpes! Lai tās dara smago darbu un sniegam pa virsu gājēju iznēsā!” saka Edgars, kurš sevi tagad dēvē par sniegkurpnieku. Edgars un viņa draudzene Klēra stāsta, ka pārvietošanās ar sniega kurpēm nav grūta, taču vispirms svarīgi ir pierast pie sniega kurpju garuma un platuma, jo tas būtiski atšķiras no zābaka zoles izmēriem. Sniega kurpe ir aptuveni 110 centimetrus gara.
Ideja radās pirms pāris gadiem
Edgars Safronovs tagad dzīvo un strādā skaista meža ielokā, Beļavas pagasta “Dadzīšos”, kur arī vislabāk izmēģināt paša gatavotās sniega kurpes. Viņš stāsta, ka sniega kurpes taisot jau aptuveni divus gadus, bet intensīvāk tieši pēdējā laikā. Ideju par to izgatavošanu attīstījis kopā ar draugiem.
“Radās vajadzība, pieprasījums. Tā vadīti, arī sākām sniega kurpes gatavot. Sākumā meklēju informāciju grāmatās, internetā, bet tur vairāk bija sniega kurpju attēli, nevis apraksts par to, kā tas izgatavot. Pamazām esmu nonācis pie tāda kurpju varianta, kurš apmierina. Sākumā bija daudz un dažādi varianti, kā tās gatavot,” atceras Edgars.
Viņš stāsta, ka sniega kurpju tips, kuru viņš pašlaik izgatavo, cēlies no kādas indiāņu cilts Ziemeļamerikā, kur sniega sega un sals ziemas mēnešos savā ziņā pielīdzināmi Latvijā raksturīgajiem ziemas laikapstākļiem – sniega sega, kas parasti pieturas zem ceļgala, periodiski neilgie atkušņi, kas rada sērsnu slāņošanos, puteņi un šad tad ilglaicīga snigšana stabilos mīnus grādos.
“Lai to veiktu, sniega kurpju izmēram un formai ir jābalansē starp negrimšanu sniegā un vieglu pārvietošanos. Tātad gana apjomīgas, lai noturētos virs kupenām, un tajā pašā laikā gana mobilas, lai kājas nesametas, cauri krūmājiem lienot,” saka Edgars.
Nepieciešams bērzs, auklas un āda
Edgars ar prieku dalās savās zināšanās un iemaņās. Sniega kurpju darināšanai viņš izmanto bērzu tā taisnās šķiedras un stingrības dēļ. Bērzs tiek apstrādāts, tad iztēstās latas, katram kurpju pārim pa četrām, tiek noteiktu laiku tvaicētas. Nekavējoties pēc tvaicēšanas latas tiek ievietotas sniega kurpes formā, kur tām jāžūst vairākas dienas. Nākamais solis ir nu jau izlocīto latu salikšana kopā, lai izveidotu sniega kurpes rāmi. Kad rāmis gatavs, kurpes kārtīgi ieziež ar lineļļu. Kurpe krietnu laiku saglabā lineļļas aromātu. Sniega kurpes “iesiešana” ir nākamais un visdarbietilpīgākais solis. Ir nepieciešami 60 metri auklas uz katru pāri. Pašlaik šim darbam Edgars lieto stingras neilona auklas. Te lieti noderot arī zināšanas mezglu siešanā, kuru Edgars apguvis, ceļojot pa jūru. Viņam ir padomā šim darbam pielietot arī jēlādu, lai gan katram materiālam esot savi plusi un mīnusi.
Kurpju pāris top aptuveni četru dienu laikā. “Protams, ziemā noder arī slēpes, bet kurpēm tomēr ir savas priekšrocības – ar tām var brīvi iet un brist, un ar minimālu piepūli tikt pāri dziļām kupenām, Pats arī ikdienā reizēm tās izmantoju. Interesi par šīm kurpēm izrādījuši arī mednieki,” stāsta Edgars un piebilst, ka kurpju izgatavošanas process nebūt neesot sarežģīts. Drīzumā viņš būs izgatavojis jau divus desmitus sniega kurpju pāru. Informāciju par Edgara piedāvāto sniega kurpju tapšanu, lietošanu var izlasīt un dažādus foto var apskatīt internetā “sniegakurpes.blogspot.com”.
