Uzticīga saviem pacientiem un savai slimnīcai – to var sacīt par Gulbenes slimnīcas ārsti ginekoloģi Ritu Skrastiņu, kura ar šo darbavietu ir saistīta jau 39 gadus. Daudzas sievietes viņu uzskata par savu dakteri, jo tieši R.Skrastiņa ir pieņēmusi dzemdības, tieši pie viņas nāk pēc padoma. Daktere neslēpj, ka nezina, vai ilgi vēl strādās. Viņa ir sākusi domāt par pelnītu atpūtu. Tomēr pagaidām atbildība pret saviem pacientiem neļauj atstāt darbavietu pavisam.
– Kā ir mainījies jūsu darba ritms, kopš Gulbenē nav dzemdību nodaļas?
– Strādāt uz Balvu slimnīcu es nebraucu gadu un veselības dēļ. Gulbenes slimnīcā manas darba dienas tagad ir stingri noteiktas. Mājās esot, manī ir miers. Bet vēl nesen tā nebija. Līdzko ieskanējās telefons, iestājās trauksme: vai būs jābrauc uz slimnīcu? Gadiem ilgi, strādājot Gulbenes slimnīcā, vadot ginekoloģijas nodaļu, mājas dežūras bija mana ikdiena. Nekad nevarēju justies brīvi. Esmu skrējusi uz slimnīcu no jebkuras vietas pilsētā, kur tobrīd atrados, līdzko tiku saukta. Tas bija nervozs darbs. Darbs dzemdniecībā ir gan psiholoģiski, gan fiziski smags. Brīžiem jūtos tik nomākta, ka to pat nevarēju nevienam izstāstīt. Toties neizsakāms bija prieks, kad sarežģītā situācijā viss beidzas labi. Bija gadījies, ka bērniņš piedzimst tik maziņš, ka liekas… Bet pēkšņi viņš ieraudājās un izdzīvoja! Pēdējā laikā Gulbenes novadā gadā piedzimis ne vairāk par 200 bērniem. Taču atceros, ka savulaik, tas varēja būt astoņdesmitajos gados, Gulbenes slimnīcā gadā pieņēmām 512 dzemdības. Šis skaitlis iespiedies atmiņā.
– Pārmaiņas ir milzīgas.
– Situācija pacientu veselības aprūpē, medicīnā kā tādā ir mainījusies ne tikai Gulbenes novadā, bet visā valstī kopumā. Tā ir depresīva situācija. Tā iespaido mūs katru. Cilvēki nav gatavi pārmaiņām. Neprot cīnīties par to, lai saņemtu nepieciešamo medicīnisko aprūpi, nesaprot, ka neviens cits viņu vietā to nedarīs. Nesen bija gadījums, kad uz sieviešu konsultāciju Gulbenes slimnīcā atnāca grūtniece, kurai bija nepieciešama tūlītēja neirologa konsultācija. Palīdzēt – grūti, ja tajā dienā Gulbenē nav sastopams neviens šādas jomas speciālists. Agrāk es šo pacienti pie neirologa būtu varējusi nosūtīt tūlīt pat. Tagad, iespējams, pacientei izdevīgāk braukt, piemēram, uz Madonas slimnīcu. Sevišķi tad, ja viņa nedzīvo Gulbenē, bet novada lauku teritorijā, kurai Madonas slimnīca varbūt ir tuvāk nekā slimnīca Gulbenē.
– Vai Gulbenes slimnīcā šodien pacientēm ir pieejamas ginekoloģiskas operācijas?
– Es tās nosauktu par ginekoloģiskām procedūrām miomu, polipu vai asiņošanas gadījumā. Veicam arī abortus, kad reizi nedēļā uz Gulbeni atbrauc anesteziologs. Tie ir plānveida pasākumi. Pēc šīm procedūrām paciente var pagulēt vēl pāris stundas, pirms atgūstas no narkozes, un pēc tam dodas mājās.
– Vai nav tā, ka tagad dzimst salīdzinoši smagāki un garāki mazuļi?
– Dzimst garāki. Ir arī pa kādam ļoti lielam bērnam, bet tā nav vispārēja tendence. Nupat mūsu slimnīcas sieviešu konsultācijas uzskaitē bija grūtniece, kura sagaidīja piecus kilogramus smagu bērniņu, kurš dzima Madonā. Taču māmiņa pati bija liela auguma sieviete. Tās bija atkārtotas dzemdības.
Dzemdniecībā ir ļoti grūti prognozēt, kas notiks pēc brīža. Reizēm problēmas rodas tur, kur tās nemaz negaidi. Bet gadās arī otrādi. Mūsdienās ārsts ar aparatūras palīdzību regulāri klausās un fiksē, kādi ir bērniņa sirds toņi, viņam vēl atrodoties māmiņas vēderā. Agrāk klausījāmies ar ausi… Ne jau velti ārzemju kolēģi, kuriem jau sen darbā bijis vairāk dažādu diagnostikas iespēju, bieži vien ir brīnījušies, kā mēs savulaik Latvijā varējām strādāt dzemdniecībā un tikt galā arī ļoti sarežģītos gadījumos, paļaujoties tikai uz savu profesionalitāti. Praktiskajai pieredzei ir milzīga nozīme. Tā krājas un palīdz jau laikus saskatīt un atrisināt katru nākamo līdzīgo gadījumu.
Ko nu gribas pārmest grūtniecēm, tā ir smēķēšana. Smēķējot sašaurinās placentas asinsvadi! Jaunajām māmiņām to bieži vien nevar iestāstīt. Un pēc tam var būt problēmas ar jaundzimušā mazuļa veselību. Mēdz būt arī iedzimtie plaušu karsoņi. Tad ir tā, ka pēc dzemdībām drīz vien atkal jau mammai ar bērniņu ir jāatgriežas slimnīcā.
– Diemžēl pie sieviešu daktera ejam tikai tad, kas citas izejas nav. Bet vajadzētu aiziet biežāk?
– Katru gadu! Lai gan uzaicinājuma vēstuli katra saņem tikai reizi trīs gados. Prakse liecina, ka gada laikā situācija var mainīties. Liekas, vēl nesen analīzes ne par ko ļaunu nevēstīja, bet pēc pusgada, pēc gada citoloģiskās uztriepes rezultāti jau liek nopietni bažīties. Un tajā brīdī varam paspēt veiksmīgi tikt galā. Reizēm ar neapbruņotu aci vēl nekas nav redzams, bet analīzes var pateikt daudz vairāk. Ja reiz jau ir bijušas ginekoloģiskas problēmas, labāk ir pārbaudīties nevis tikai reizi, bet pat divas reizes gadā. To noteikti var izdarīt. Gulbenē pie ginekologiem nav nekādas garās rindas. Ir jāpiesakās un jānāk uz pārbaudi. Gulbenes slimnīcas sieviešu konsultācijā pacientes līdzmaksājums ir 3 lati, bet, ja uz konsultāciju nāk, līdzi ņemot uzaicinājuma vēstuli valsts apmaksātas pārbaudes veikšanai, pacientei jāmaksā nav. Gadās, ka vēstule saņemta, bet mājās ir pazudusi. Arī tādā gadījumā jānāk vispirms uz reģistratūru, tas jāpasaka un tad jādodas uz konsultāciju pie ginekologa. Izmeklēsim par brīvu. Saņemtā uzaicinājuma vēstule ir derīga trīs gadus – līdz nākamās šādas vēstules saņemšanas brīdim.
– Vai konsultēties pie jums var nākt tikai Gulbenes novada sievietes?
– Nebūt ne. Var nākt un konsultēties jebkura sieviete, lai kur viņa dzīvotu. Ģimenes ārsta nosūtījums tādā gadījumā nav nepieciešams. Protams, pastāvīgajām pacientēm reģistratūrā jau ir savas ambulatorās kartes, bet tām, kurām nav, izrakstīsim. Vizīte pie ginekologa katrai sievietei Gulbenes slimnīcā maksā 3 latus. Pie mums konsultēties brauc daudzas Balvu novada iedzīvotājas. Brauc arī bijušās gulbenietes, kuras tagad dzīvo citur Latvijā.
– Vai sievietes sākušas biežāk slimot ar ļaundabīgām slimībām?
– Tāds iespaids ir. Saslimt var jebkura. Kurā brīdī, kāpēc, to nevar iepriekš prognozēt. Tāpēc pasargāt var vienīgi regulāras profilaktiskās apskates. Nevajag ļauties fatālām noskaņām, sak, ja būs, tad būs un neko nevarēs izdarīt. Ļoti daudz var izdarīt! Nesen bija gadījums. Paciente pie ģimenes ārsta vērsās tikai tad, kad jau bija sākušās audzēja metastāzes galvā un radās līdzsvara traucējumi. Sieviete mira no krūts vēža, kaut gan jau pirms gada pati sev bija sataustījusi krūtī nelielu bumbuli, bet pie ginekologa tā arī neaizgāja. Ja tas būtu izdarīts laikus, viņa šodien būtu dzīva. Varbūt viņa zaudētu vienu krūti. Nu un? Toties redzētu, kā izaug bērni un mazbērni! Tagad pacientes, kuras ilgi nav nākušas uz sieviešu konsultāciju, vienmēr izmeklējam arī sonoskopiski. Nesen bija šāds gadījums. Sievieti, kura sen nebija apmeklējusi ginekologu, nosūtīju uz sonoskopiju, kur tika atklāts nelabvēlīgs process. Šobrīd šai pacientei Rīgā jau ir veikta operācija un viss ir beidzies labi.
Agrāk katra sieviete, kurai bija kāda ginekoloģiska saslimšana, tika ņemta uzskaitē. Šīs pacientes mēs visu laiku paturējām redzeslokā. Ja kāda neatnāca divas reizes gadā uz konsultāciju, paši meklējām viņu rokās. Tagad tā vairs nenotiek. Sievietes maina ginekologus. Tas jau nav nekas slikts. Taču valstī vēl nav pacientu elektroniskās datu bāzes. Tāpēc katram nākamajam ginekologam informācija par pacientu ir jāskaidro no jauna. Iespējams, ka daļu informācijas ārsts tā arī neuzzina, ja pacients piemirsis.
