Pagājušās nedēļas nogalē pasauli pāršalca ziņa, ka virs Krievijas Urālu reģiona eksplodējis meteorīts, kas daļēji sadedzis zemākajos atmosfēras slāņos. Triecienviļņa rezultātā bojātas ēkas, proti, tām izsisti stikli un izraisīta panika iedzīvotājos, esot arī cietušie. Vairāki aculiecinieki ir nofilmējuši šo parādību – mirkli, kad izgaismojas debesis un nogrand spēcīgs sprādziens. Vairāki video ievietoti internetā, un to skatījuma reitingi aug pa minūtēm. Arī es, ziņkāres dzīta, noskatījos vairākus aculiecinieku videosižetus, un, redzot vietējo iedzīvotāju izbīli un paniku, prātā uzreiz iešaujas doma, cik labi, ka tas nav noticis pie mums, jo neko tādu nekad negribētos piedzīvot. Skatoties video, dzirdams iedzīvotāju izmisums, spiegšana un nesapratnes saucieni. Daži skaļi sauc, ka avarējusi lidmašīna. Savukārt citā videosižetā emocijas ir tik sakāpinātas, ka tās dažu sekunžu laikā pavada pamatīgs lamuvārdu birums. Grūti iedomāties, ko darītu mēs, ja tas notiktu te, pie mums. Ir interesanti pavērot video ar fantastisko skatu debesīs, kamēr tas neskar pašus. Kārtējo reizi varam tikai gūt apliecinājumu tam, ka esam niecības dabas spēku varenības priekšā – tieši tāpat, kad notiek plūdi, vētras, zemestrīces. Un niecību nevar neizjust šādos brīžos. Nebrīnīšos, ja tie, kuri pārdzīvojuši meteorīta “uzbrukumu”, nodomāja, ka nu gan pasaulei ir pienācis gals, par kuru tik daudz tika skandināts pērnā gada nogalē.
