Fakts: 25.martā beidzas pašvaldības līgums ar SIA “Alba” par atkritumu apsaimniekošanu Gulbenē.
Jautājums: vai iedzīvotājiem ir vienalga, kas apsaimnieko atkritumus pilsētā un jaunu iepirkumu nemaz nevajag rīkot?
Atļausiet man novirzīties no tēmas… Savu veco ledusskapi biju nokristījis vārdā Alba. Kālab? Ir tāda seksīga amerikāņu aktrise Džesika Alba, kura dzimusi tālajā padomju stagnācijā – 1981.gadā. Ugunīgs skuķis. Bet ne jau viņai par godu iedēvēju mūsu ģimenes locekli – sniegbalto ledusskapi, kura man tagad pietrūks…
Arvien, kad gulēju gultā kopā ar sievu, man bija sajūta, ka Alba, piedodiet, tā ledus kaste, ir mums blakus. Gadu no gada tā uzvedās arvien nevaldāmāk, neļaujot par sevi aizmirst ne brīdi: rūca, klepoja, kratījās un, šķiet, pat gāzēja. Pienāca diena, kad es sievai paziņoju: “Man pietiek, es gribu tikt vaļā no tās savu laiku nokalpojušās sadzīves tehnikas, kas slimo ar krītamkaiti! Pirksim jaunu!” Nedomājiet, ka mana laulātā draudzene uzreiz bija ar mieru. Viņu pārņēma nostalģija. Atcerējās, cik paši mēs bijām jauni un cik labi smaržojām toreiz, kad veikalā noskatījām savu gadsimta pirkumu – ledusskapi. Pieminēja, kā krājām tam naudu, cik rubļus toreiz samaksājām. “Ak, sieva, kas bijis, tas bijis!” sāpināts teicu es.
Alba, Albiņa… Toreiz man likās, ka tas ir tāds balts un mūžam neaptraipāms vārds, kaut kalendārā nav ierakstīts. Mūsu Albiņa bija neliela, pat maziņa tā kā kalnu kaziņa. Tolaik – dikti stilīgs ledusskapītis. Alba nokalpoja manai ģimenei vairākus gadu desmitus gods godam un redzēja, kā uzaug mūsu bērni, mazbērni, kuriem, starp citu, mūždien bija jāatgādina, lai ilgi netur ledusskapja durvis vaļā, jo tā tas bojājas un arī paši var apsaldēties. No Albas dvesa ledains aukstums! Tā viņa rukāja gadu no gada, kaut beigās tas jau bija pāri spēkiem. Nespēja vairs valdīt pār sevi. Ēda dzīvu naudu! Visu laiku bija par maz. Rēķini kāpa! Ietaupīt (uz elektrības) nebija iespējams, jo tad mūsu virtuvē iestātos klusums, bet tas nebija pieļaujams. Jautājums bija tikai viens: cik ilgi to visu cietīsim?
Nu un tad slepeni sāku sāku kalt plānu. Vispirms, sievai nezinot, veicu cenu aptauju, apzināju firmas, noskaidroju, kāds ir piedāvājums, un izvēlējos izdevīgāko A+ klases ledusskapi, kurš strādā ekonomiski un kura korpuss iekšpusē ir pārklāts ar antibakteriālo virsmu. Tad vienā jaukā dienā, izmantodams ģimenes galvas tiesības, sievu noliku fakta priekšā. Kamēr šī frizētavā, es veco Albuci aizstiepu uz miskasti (no kurienes bomži to savāca zibenīgā ātrumā, droši vien lai nodotu metāllūžņos). Kopā ar dēlu devāmies uz veikalu un viņš (es nevarēju, jo tiem, kam pāri 70, uz kredīta neko vairs nedod) tur dabūja jaunu, šoreiz sudrabotu ledusskapīti. Sievai par mierinājumu, arī šo es viņai piedāvāju nodēvēt par māsiņu Albiņu. Lai mūsu apziņā tās abas tiktu viena no otras norobežotas, es ierosināju jauno saukt par Albu teicamnieci (kura strādā tik klusi un nemanāmi kā tāds špions), īsāk sakot – par Albu 5.
Dzīvesbiedre norausa asariņu un teica: “Anton, tie paši vēži, tikai kulīte cita!” It kā es nezinātu. Bet kā gan lai dzīvojam bez viņas, bez savas Albiņas?
