Diāna Odumiņa
Vasarā paliks 10 gadi, kopš Gulbenei bija uzdāvināts melno gulbju pāris, kuru nosaucām savu baronu – Heinriha un Marisas – vārdā. Vairs viņu mums nav. “Dzirkstelē” lasīju, ka Gulbenes dzīvnieku kapsēta būs piemineklis Heinriham. Bet kāpēc Marisa mums ir aizmirsta?
Lasu arī “Dzirkstelē”, ka Spārītes parkā ir dažādi vides objekti. Vai nebūtu jāpadomā par kādu piemiņas atgādinājumu Marisai un Heinriham tur, kur viņi reiz ir peldējuši parkā un priecējuši cilvēkus ar savu klātbūtni? Tas varētu būt kāds īpašs soliņš uz saliņas vai vēl kas cits – viss atkarīgs no mākslinieku izdomas. Mēs atceramies savus melnos gulbjus. Marisa tika zaudēta agrāk, un Heinrihs gluži kā viņa vēsturiskais vārdabrālis palika viens bez savas pāragri mirušās dzīvesbiedres. Atceramies abus melnos gulbjus kā pāri, kuru mums tika dāvājuši cēsnieki. Tās ir emocijas, kuras palikušas sirdī.
— Seniori Līgu no Palienas uzklausījusi Diāna Odumiņa
Jā! Uz saliņas var izraut apaugumu un novietot gulbīti.
Cik dtausmīgi izskatā uz saliņas izgāstā koka saknes ,vai tiešām atkal nevar bez aizrādīšanas paši kaut ko izdarīt???
Tāpat kā gulbjus nobeidza ar maizi vietējàs cacas , tā piemineklīti izpostīs viņu atvases.
Es izgāztajās saknēs saskatu dabiskumu, skaistumu. Nekā briesmīga tur nav.
Priekš perfekti ” nolaizīta ” mauriņa un neko neizsakoša puķu sakopojuma ir skvēri pilsētas centrā. Spārītes parkā jābauda dabiska(mērā uzturēta) vide.
Piemiņas vietu nevajadzētu jo vienmēr uzrodas negaidīti, huligāni postītāji😉