Liela un laimīga ģimene, kurā kopā ar bērniem ir mamma un tētis. Neviens no viņiem nav aizmucis vai devies peļņā uz ārzemēm. Mūsdienu Latvijā šāda ģimene ir retums. Gulbeniešu Andra un Rimas Dekšņu ģimenes ligzdiņā ir četri dažāda vecuma bērni – Juris (25 gadi), Arturs (21 gads), Ričards (13 gadu) un Anastasija (7 gadi). Visi dzīvo zem viena jumta, kaut abi vecākie dēli jau sākuši patstāvīgas dzīves gaitas, abi ir kļuvuši materiāli neatkarīgi. Ģimenes mājā viņiem visiem joprojām ir un būs vieta. Tētis šo namu veidojis tā, lai tajā varētu dzīvot arī bērnu ģimenes. Vecākais dēls jau atvedis mājās dzīvesbiedri – Ingu. Rima un Andris cer sagaidīt, kad viņu mājās ieskanēsies arī mazbērnu balsis.
Vārda brīvība
Dekšņu ģimenē valda vienlīdzības gars. Neviens netiek apdalīts ne pie konfekšu tūtas, ne pie ģimenes debašu galda, ne pie mājas soļa piekopšanas. Ja pagalmā ir jātīra sniegs, katrs, kurš ir mājās, to darīs. Labestīgs humors, pavelkot uz zoba un it kā pa jokam ceļot gaismā katra mazos “grēciņus”, palīdz justies labi. Šajā ģimenē visi zina: lai kādas kļūdas arī dzīvē tiktu pieļautas, savējie centīsies saprast un mudinās mācīties no paša vainas dēļ gūtajiem puniem. Andris pats ir komunikabls cilvēks un arī savus bērnus mācījis būt tādiem. Viņš uzskata, ka puikām jāprot konfliktsituācijas risināt nevis ar kulakiem (kaut nenoliedzami jaunībā visiem zēniem patīk tos vicināt), bet sarunu ceļā. Starp citu, neviens no Andra dēliem nav draugos ar cigareti. Tēvs par to ir ļoti priecīgs, kaut šajā ziņā par personīgu piemēru ģimenē nekalpo. Andris uzskata – mežā nav divu vienādu koku un arī divu vienādu cilvēku pasaulē nav, katram ir sava būtība, savs ceļš, savas izvēles. Un tomēr visus vieno kas īpašs. Arturs saka – tā ir pārliecība: savējie novilks pēdējo kreklu, atdos pēdējo kapeiku, lai palīdzētu cits citam, lai būtu blakus un atbalstītu tieši tajā brīdī, kad tas visvairāk ir nepieciešams.
Brāļi, izjautāti par to, kā lutina un žēlo mazo māsu, atjoko: “Nežēlojam! Viņa ir tā, kura dara visiem pāri.” Anastasija, to dzirdot, smaida kā saulīte. Juris piebilst: “Tas nekas, ka māsa izskatās maza un trausla, patiesībā viņā ir liela dūša.” Tētis lepojas, ka meita ir droša, nebaidās iesaistīties sarunā gan ar savējiem, gan tikko iepazītiem cilvēkiem. “Viņai nav problēmu pienākt un pajautāt: “Kas tu esi? Kāpēc tu te esi?” Anastasija labi jūtas sabiedrībā,” lepojas Andris. Rima stāsta, ka aiz viņas nākamais, kurš uzņēmies vislielāko rūpi par mazo māsu, ir dēls Ričards, kurš mācās 7.klasē. Viņš gan brokastis māsai pirmklasniecei pagatavo, gan uz skolu un mūzikas skolu māsu pavada un mājās atved. Viņa vietā bieži vien neviens cits to paveikt nevar. Rima ir konditore SIA “Enhars” veikalā, viņai darbā jābūt jau pulksten 6.00, bet Andris – SIA “Katiss” strādnieks – bieži brauc vairākas dienas ilgos darba komandējumos. Tāpat arī abi vecākie brāļi, jo Arturs strādā turpat, kur tētis, bet Juris ir mežstrādnieks, viņa darba devēja – SIA “Vējakalni”.
Vairākas mūzas
Futbols, modes pasaule, mūzika, deja – tās ir Dekšņu ģimenes mūzas. Arturs spēlē futbolu kopš mazām dienām un šodien ir novada labāko futbolistu skaitā. Dzīvojot līdzi viņam, šo sporta veidu iemīļojusi visa ģimene, bet visvairāk mamma. Rima pat iedēvēta par dēla pārstāvētās futbola komandas talismanu. Arī mazākais brālis Ričards ir futbolists. Tētis smejas, ka faktiski visa ģimene varētu startēt kā komanda šajā sporta veidā. Protams, kādos amatieru mačos. Tomēr vienīgi Arturs savus nākotnes sapņus pavisam nopietni saista ar futbolu. Viņš labprāt ar to nodarbotos profesionāli – ikdienā. Ja vien ar to varētu arī sev nopelnīt maizi. Starp citu, Dekšņu ģimene patiešām kā komanda ir piedalījusies kādās sacensībās un pat izcīnījusi uzvaru. Taču tas nebija sports, tas bija TV3 šovs “Dullais desmitnieks”, kurā Dekšņu ģimene ar savu atraktivitāti un attapību nopelnīja 2000 latus. Naudiņa tika izlietota kopējam labumam.
Vairums šajā ģimenē ir īsāku vai garāku periodu mācījušies vai mācās mūzikas skolā – gan tētis, gan Juris un Anastasija. Māsai un Arturam tuva ir arī deju pasaule. Dekšņu ģimenē ir trīs modeļi – Arturs, kurš ir konkursa “Mis un Misters Gulbene 2012” dalībnieks, “Dzirksteles” simpātiju balvas ieguvējs, kā arī Ričards un Anastasija, kuri ar panākumiem darbojas modeļu studijā “Varavīksne” un jau ieguvuši dažādus titulus modeļu konkursos un festivālos. Andris saka, ka bērnu “profesionālajā orientācijā” liela loma ir mammai. Viņa ir tā, kura mudina realizēt sapņus. Arī viņa dzīvesbiedrei šajā sakarā ir ko teikt. “Pārdzīvoju, ka abi vecākie dēli tik agri ir uzsākuši darba gaitas un nav turpinājuši izglītoties. Klusībā ceru, ka viss vēl var mainīties,” atklāj Rima.
No pirmā acu skata
Latviešu puisis Andris un lietuviešu meitene Rima iepazinās vēl padsmitgadīgā vecumā. Tas notika ballē lielajā Mežaparka estrādē. Viņai puisis iepaticies no pirmā acu skata. Kad arī Andris ciešāk ielūkojās Rimā, viņi vairs nevarēja atraut skatienu viens no otra. Tas bija skaists laiks. Abi bija profesionāli tehnisko skolu audzēkņi Rīgā. Abi vēlējās ātrāk būt pieauguši, neatkarīgi no vecākiem. Drīz vien viņa saprata, ka nespēj viens bez otra dzīvot. Andris lavījās pie Rimas nakšņot kopmītnē, bet vēlāk abi mitinājās īrētā mājoklī kopā ar citiem draugiem. Komunālā dzīvokļa gaisotne viņiem tīri labi patika tik ilgi, kamēr vēl nebija bērnu. Kad pāris saprata, ka vajag pašiem savu ligzdu, drošu vietu, viņi vispirms izmēģināja laimi Rimas dzimtenē, Lietuvā. Andris saka, ka vienmēr ir gribējis lielu ģimeni, kurā valdītu sirsnīga, draudzīga gaisotne. Kādai tai jābūt? To viņš bija sapratis jau bērnībā, lasīdams kvalitatīvu literatūru – Žila Verna un Džeka Londona romānus. Taču dzīvē gājis raibi. Bijuši brīži, kad Andris un Rima palika bez darba. Hroniski trūka naudas. Andris atzīstas, ka arī bez strīdiem abi ar sievu nav iztikuši. Reiz pāris bija pašķīres trīs mēnešus. Rima saka, ka nezina, kā tas viss būtu beidzies, ja vien dzīvesbiedrs neprastu tik skaisti un mīļi salabt. “Viņš ir tas, kas tādos brīžos sper pirmo soli izlīgšanai. Es ne. Man tas nākas daudz grūtāk. Vīrs man ir iemācījis runāt, neklusēt, pateikt, kas uz sirds. Viņš arī ir iemācījis nekautrēties izrādīt savas jūtas, mīļumu. Kādreiz teicu viņam, ka neesmu tā audzināta, neprotu, ka negribu maigoties, kad bērni redz, bet vīrs iebilda: “Bērniem ir jāredz, ka vecāki viens otram dod buču. Viņiem ir jāmācās parādīt savu labo attieksmi pret tiem, kurus mīl.”,” stāsta Rima. Tā nu šis četrdesmitgadnieku pāris kopā ir jau lielāko mūža daļu. Viņi ir pamatīgi noenkurojušies savā ģimenē, savās mājās un savā mīļajā, labajā Gulbenē. Dekšņu mājas ir viesmīlīgas. Andris saka, ka viņa ģimenei patīk vasarā pagalmā uz dzīvās uguns uzvārīt lielo zupas katlu un tad aicina nākt pulciņā našķoties kaimiņus.
