Latvijas Banka turpina saņemt pārmetumus, ka neizmanto iespēju īstenot “aktīvu” un “patstāvīgu” monetāro politiku, acīmredzot ar to domājot pāreju uz peldošu valūtas kursu vai pat lata devalvāciju.
Nepietiekami skaidro negatīvos efektus
Pati par sevi devalvācija var būt ekonomiskās politikas instruments, kas pie noteiktiem nosacījumiem var uzlabot tautsaimniecības stāvokli īstermiņā. Ar devalvāciju var panākt, ka visi strādājošie saņem mazākas reālās algas (bet pensionāri – nomināli tādas pašas pensijas, bet ar mazāku pirktspēju), un tas ir vienkāršāk, nekā mēģināt pārliecināt ienākumus samazināt, nedevalvējot valūtu. Samazinoties atalgojumam, tiek veicināts eksports un konkurētspēja. Tiesa, devalvācijas pozitīvais efekts ir īslaicīgs un nedarbojas valstīs, kas ir atkarīgas no importa. Šādā gadījumā daudzas patēriņa un investīciju preces, kā arī ražošanas izejvielas nav iespējams saražot iekšzemē, tās nākas importēt par dārgāku cenu un līdz ar to pieaug inflācija. Inflācijas kāpums mazina reālos ienākumus, kā rezultātā arī samazinās patēriņš.
Atsevišķi ekonomisti uzskata, ka Islande bijusi sekmīgāka, izvēloties devalvēt kronu un neatdot parādu ārvalstu kreditoriem. Savukārt Latvijas stratēģija bijusi kļūdaina, un par to tiek runāts, balstoties uz viena kritērija – nodarbinātības krituma – analīzi. Viss nav tik viennozīmīgi ne tikai ar darbaspēka tendencēm (arī Islande piedzīvoja migrāciju un negatīvas norises nodarbinātībā). Lai gan Islandes iekšzemes kopprodukts krīzes laikā kritās mazāk nekā Latvijā, to nenoteica kronas devalvācija, bet gan pamatā šīs valsts politika pirmskrīzes gados un atsevišķu lielu investīciju projektu palaišana tieši pirms krīzes, kas ļāva krīzes laikā noturēt eksporta izaugsmi. Turpretim privātais patēriņš, kas ir iedzīvotāju labklājību raksturojošs rādītājs, Islandē samazinājās līdzīgā apmērā kā Latvijā, un arī šobrīd tas abās valstīs ir līdzīgs (82–83 % no pirmskrīzes vidējā līmeņa).
Izteiktākā atšķirība Latvijas un Islandes starpā vērojama investīciju dinamikā, un tas lielā mērā atspoguļo abu valstu nākotnes attīstības iespējas. Krīzē investīciju sarukums abās valstīs bijis milzīgs, tomēr investīciju atkopšanās Latvijā bijusi nesalīdzināmi sekmīgāka. Pašlaik Latvija atguvusi jau vairāk nekā 60 % no pirmskrīzes investīciju līmeņa, bet Islandes investīciju apjoms joprojām ir mazāks nekā 35 % no pirmskrīzes līmeņa.
Kas notiek mūsu ikdienā?
Ekonomikā vārdam ir milzīgs spēks, ne velti “ar avīzi var nosist banku”. Krīzes laikā cilvēki drudžaini mainīja latus pret eiro, dzirdot kārtējās “drošās” baumas par lata devalvāciju. Pēc Latvijas Bankas novērtējuma, laikā no 2007. līdz 2011.gadam vairāk nekā puse no 600 miljonu eiro lielajiem latu/eiro konvertāciju izdevumiem saistāmi ar devalvācijas baumām. Citi pieņēma lēmumu iegādāties auto, nekustamo īpašumu vai iztērēt naudu citādāk, kamēr tai ir vēl vērtība. Diez vai šādi pieņemtus steidzīgus lēmumus var nosaukt par pārdomātiem, un prātā nāk reportāžas par notikumiem Baltkrievijā, kur vietējās valūtas devalvācijas rezultātā būtiski pieauga “miljonāru” skaits. Mūsu kaimiņvalsts iedzīvotāji ar bažām gaida katru prezidenta un centrālās bankas lēmumu un palaikam izbauda ažiotāžu ar tukšiem veikalu plauktiem un rindām pie valūtas maiņas punktiem. Ir, protams, arī ieguvēji. Devalvācija nāk par labu tiem, kuriem iepriekš bija izveidoti uzkrājumi ārzemju valūtās. Tā vienā brīdī var pārtapt par turīgāku cilvēku. Tāpat ieguvēji ir tie uzņēmēji, kam par labu ar devalvācijas starpniecību tiek pārdalīta daļa no nodarbināto ienākumiem.
Tomēr kopumā zaudētāju ir daudz vairāk. Dzīve kļūst sarežģītāka tiem, kam ir kredīti ārvalstu, bet ienākumi – devalvētajā valūtā. Lai arī devalvācija tiek veikta it kā vietējo uzņēmumu atbalstam, bieži tas nozīmē problēmas ar finansējuma piesaisti biznesa attīstībai. Finanšu juku laikos bankas, visticamāk, nevēlēsies riskēt vai arī būs gatavas aizdot naudu tikai ar ļoti stingriem nosacījumiem. Problēmas rodas arī tiem, kuriem nav kredītu ārvalstu valūtās vai pat vispār nav kredītu, – vien tā iemesla dēļ, ka importētās preces vienas nakts vai dažu dienu laikā ir kļuvušas par 20, 30 vai pat vairāk procentiem dārgākas, bet ātri atrast vietējos aizvietotājus šīm precēm nemaz nav iespējams. Parasti devalvācijas pavadone ir augsta inflācija.
Devalvācija atbaida arī ārvalstu investorus, kuri nav ar mieru turēt savus aktīvus tādā valūtā, kuras vērtība var būtiski kristies. Finansējums aizplūst no valsts. Viens no ekonomiskās attīstības pamatelementiem ir stabilitāte. Valūtas krīzes šo tik būtisko stabilitātes sajūtu sadragā.
Pievienojoties eirozonai, cilvēku ikdienā nekas nemainīsies – lats jau patlaban ir piesaistīts eiro. Ieguvēji būs uzņēmēji, it īpaši tie, kuri strādā ar partneriem eirozonā. Tiem uzņēmējiem, kuri pārsvarā strādā ar partneriem ārpus eirozonas, valūtas risku pārvaldīšanā nekas nemainīsies, ja nu vienīgi to varēs nodrošināt lētāk.
Savukārt sabiedrībā kopumā izzudīs devalvācijas rēgs, kas citkārt racionālajiem cilvēkiem liek ticēt baumām un pie pirmās izdevības atbrīvoties no latiem. Šis
rēgs varētu būt vainojams arī pie pēdējā laikā daudzkārt dzirdētām bažām, ka eiro ieviešanas laikā darba devēji varētu noteikt algu eiro tikpat lielu, kā patlaban tā ir latos. Faktiski tā ir slēpta devalvācijas baiļu izpausme, kas, domājams, izzudīs tikai tad, kad visas cenas un ienākumi (algas, pabalsti un pensijas) tiks konvertēti pēc oficiālā apmaiņas kursa – 0,702804 lati par eiro.
