Cik sekundēs iespējams izdzert puslitru alus? Šādu diskusiju nesen nejauši noklausījos pie ieejas veikalā. Vecāks vīrs tērzēja ar jaunekļiem. Tie apgalvoja, ka pāris sekunžu būs gana, lai tiktu galā vienā elpas vilcienā. Taču seniors iebilda, ka ir gatavs piemaksāt, ja tas izdotos. “Ātrāk par 9 sekundēm nav iespējams bez rīšanas,” bilda vecais vīrs. Tomēr diskusijas dalībnieki nevienojās pārbaudīt sacīto praksē. Seniors nebija gatavs ar jaunekļiem sastiķēt alum, un tie palika nīgri sēžam uz soliņa pie veikala. Večuks aizčāpoja. Ja šie jaunekļi savu ikdienu izmērītu gluži kā vēja ātrumu – pēc lietderības sekundē… (Turpretim seniors to var atļauties vairs nedarīt.) Sāksim ar acīmredzamo! Ja puiši todien nepaspēja līdz pulksten 22.00 sastiķēt un veikalā pie kases norēķināties par alu, tad pie kārotā, visticamāk, tā arī netika! Varbūt pietrūka sekundes. Gluži kā sprinteriem sportā! Tomēr visbiežāk jaunie cilvēki ar sekundēm rīkojas tā, it kā tām nemaz nebūtu izmēra. It kā 60 sekundes ne-
veidotu minūti. It kā sekunde nebūtu 1/86400 daļa no dienas. Droši vien cer, ka gan jau paspēs… pēdējā sekundē. Cer uz to, ka varbūt pulkstenis atpaliek no pareizā laika. Starp citu, fizikā eksistē jēdziens “liekā sekunde”. Saskaņā ar definīciju tā ir papildu sekunde universālajam koordinētajam laikam. Tā ir līdzīga liekajai dienai garajā gadā – 29.februārim. Līdzīga “veiksmes” spēlei, kurā iznākums ir nenoteikts un parasti balstīts uz nejaušu gadījumu. Laimīgs tas, kurš neskaita sekundes! Ko zaļai jaunībai lai saka sirmais? Lasiet Raini!
