Jaungulbenes 250 gadu vēsture, kurā paliekošus vaibstus iezīmējusi baltvācu muižniecība, nav iedomājama bez saiknes ar Jaungulbenes pils 135 gadus garo vēsturi. Būtu tikai pelnīti, ja kāds uzņēmīgs cilvēks uzrakstītu grāmatu par Jaungulbeni, jo tā ir salīdzinoši vēl maz izpētīta. “Dzirkstele” šoreiz nedaudz ielūkojās pils vēsturē.
Baronu Tranzē dzimta, kas divās paaudzēs saimniekoja Jaungulbenes muižas kompleksā, kur galvenais objekts bija 1878.gadā Tjudoru neogotikas stilā celtā Jaungulbenes pils, savulaik bijusi viena no nedaudzajām, kas ieskaitīta muižnieku – dižciltīgo bruņinieku kārtā. Par to 1903.gadā rakstījis arī pats Jaungulbenes barons Otto fon Tranzē-Rozeneks. Laukkopības attīstības nolūkā pie Jaungulbenes muižas izveidotas vēl 12 pusmuižas. Arī lielākā daļa Jaungulbenes centra ēku ir vēsturiski saistītas ar muižu, tāpēc tām, tāpat kā pilij, ko šodien strauji grauž laikazobs jeb pareizāk būtu teikt – tās īpašnieku nevērība pret vēsturisko objektu, katrai ir savs stāsts. Apskatot senās fotogrāfijas, šodien ir grūti pat noticēt, ka ēka, kurā šodien atrodas Gulbīša vidusskola, barona laikā 1885.gadā Gulbīša pusmuižā būvēta krogus vajadzībām.
Lai izmantotu Jaungulbenes muižai piederošo mežu bagātības, 19.gadsimta beigās uzcelta sērkociņu skaliņu fabrika “Švāndorfs”, kurā nodarbināti 200 cilvēki. 1900.gadā baronu akciju sabiedrība uzbūvējusi šaursliežu dzelzceļu. Liela daļa no muižas līdzekļiem tikusi izlietota pils kompleksa celtniecībai un vairākkārtīgai pils pārbūvei. Ar rokām izrakti visi dīķi. Izraktā zeme dzīta projām apmēram kilometru no pils. Pēc barona iniciatīvas ierīkots ceļš uz Ušura ezeru. Barons sācis būvēt arī tiltu pāri Ušura ezeram, bet grūto darba apstākļu un cilvēku upuru dēļ to pārtraucis. Joprojām vēl saglabājusies ēka, kur atradusies barona šķirnes suņu audzēšanas ferma, “vešūzis”, kurā barona “vešeriene” veikli rīkojusies ar 12 dažāda lieluma gludekļiem, luterāņu baznīca un kapliča, zirgu manēža un citas ēkas.
Bagāts bijis pašas pils iekārtojums. Diemžēl no visas šīs bagātības līdz mūsdienām saglabājies visai maz. Pils vēstures pētniece entuziaste Anita Liniņa stāsta, ka tad, kad barons devies projām uz Vāciju, līdzi paņemta tikai viesu grāmata, viņa mīļākā glezna un dzimtas grāmata. Pirms tam viņš 1904.gadā 19 gleznas uzdāvinājis Valsts mākslas muzeja fondu veidošanai. Viena glezna uzdāvinātu Vācu biedrībai. Barona ģimenes portreti tikuši atrasti dažādu muzeju fondos. Rīgā, Kuģniecības muzejā atrodas divas baronam piederošās pusbufetes. Pāris skulptūras, atrodamas Ārzemju mākslas muzejā. Daudzas ļoti vērtīgas grāmatas tikušas vēlāk sadedzinātas.
