Atvadoties no tautas dzejnieka Imanta Ziedoņa.
Jauna meitene
sveci pie sveces
aizdedz.
Baltas neļķes
pielūgsmē noliek
pie dzejnieka kājām.
Jauna meitene
lēni noliec
galvu.
Lielas gaismas
priekšā.
Jauna meitene
tālāk aiziet,
gaismu nesdama
līdz…
Pati nejauzdama,
kā staro un dvēsele mirdz…
Sārti Doma akmeņi
saulītē atmirdz.
Cilvēki kā no kamola iztinas
un Domā dodas,
lai dvēselei gudrību gūtu,
klusi, skaļi nerunājot.
Ar dzeju, ar dziesmām,
ar vārdiem viediem
ar mums vēl
dzejnieks runā,
runā no ierakstiem,
runā no dziesmām,
runā no atmiņu ainām,
runā no pārpilnām dvēselēm.
Kāda ķecerīga doma…
Ko gan dzejnieks teiktu…
Par šo dievišķi skaisto dienu…
Par domām, kas caurstrāvo Domu…
Par cilvēku dvēselēm,
Kuras kā tikko modušās staro.
Cik vīru vajag,
lai dižozolu aptvertu?
Cik ļaužu vajag,
lai tavas domas apjaustu?
Nekur jau nav zuduši
Varenie ozoli,
Tie turpina zarot.
Nekur jau nezudīs
Tavu domu viesuļi,
Tie dzīvos dvēselēs citās.
