Vaicāju Jēcim: “Kādā romantiskā gaisotnē dzīvi vada lauku viensētas pensionārs?”
“Nu ja,” norūc Jēcis. “Tā ir baigā romantika, kura izpaužas šādi. Tas, kurš spraunāks, kūtī tur kādu vistiņu, daži kādu trusi. Sētā krancis un istabā runcis. Kurš nevarīgāks, staigā pa istabu no viena loga pie otra. Skatās kupenās, mājas aizpūstajā celiņā, kuru var izbrist spēcīgāks gājējs un izbraukt traktors. Skaita dienas, gaida piestājam ceļa galā autolauku, ja tāda vispār brauc. Izklaide ir televizors, “Dzirkstele”, pagasta aprūpētāja, ja tāda ir, kura atnāk pāris reizes nedēļā uz kādu stundu. Un tas faktiski ir viss. Visa dzīves romantika. Tiem, kuriem ir bērni un mobilais telefons, klačojas stundām ilgi, zvana bērniem un dažreiz tos sagaida arī ciemos atbraucam. Bet tas notiek samērā reti, jo pašreizējā dzīves gaisotnē pensionāram tiek pievērsta minimālā vērība. Viņiem valsts maksā minimālo pensiju, lai tad arī dzīvo. Viņiem nav vajadzīgi padomi, jo tie tāpat tos uzskata par dumjiem, tāpat kā valdība, kura no šodienas modernizācijas ne velna nesaprot.
Tuvojoties vēlēšanām, dzīve aktivizējas, un var gadīties, ka šos apciemo pagastvecis vai kādas partijas aģitators. Tuvojoties pavasarim, vēro putnu aktivitātes un klausās to čivināšanā. Visbēdīgāk klājas tiem pāriem, kuriem mūžībā aiziet vīrs vai sieva. Vientulība tos sagrauž kā skapī vecos ancukus drēbju kodes. Tie ir jāizmet. Dzīvi saldāku nepadara sapulcēšanās pie jaungada eglītes, nedz groziņa sarūpēšana šim vakaram, jo novada un pagastu finanses ir tik bēdīgā stāvoklī, ka vienreiz gadā uzklāt pensionāriem galdu nevar atļauties. Finansiālā kurpe spiež visus, vai tā krīze beigusies vai turpinās, vai ekonomika kāpj uz augšu vai slīd uz leju, jo ir pat tādi amatu brāļi un māsas, kuri pensionārus salīdzina ar tārpiem un nosauc tos vārdā. Ilzīte pasaka – jūs citu valsti cēlāt, jums jau samaksāts.”
Nu ko, mīļie lauku “pendžas”, vilksim pa zemi savu krustu, bet tie, kuri var vēl panest, lai liek uz pleca. Kurš vēl var, lai sēstas autobusā un brauc uz Gulbenes lielveikaliem. Tā būs īstā izklaide. Tie laimīgie, kuriem ir savi “autiņi” un vēl var pabraukt, ir patiesi laimīgi. Skumji, bet neskumstiet, mīļie, jo tāda ir dzīve.
