Gulbenes Tautas teātra labā slava humora šovu veidošanā kārtējo reizi pierādījusies, 8.martā skatītāju vērtējumam nododot pašmāju seriāla “Soliņš” kārtējo, nu jau 3.sēriju. Gulbenes kultūras centra skatītāju zāle bija pārpildīta. Trīs stundas, vietējās dzīves “greizajā spogulī” skatoties, pagāja nemanot. Publika gavilēja, atkal uz skatuves redzot iemīļotās “Soliņa” moderatores (personas ar īpašām privilēģijām, kas uzrauga un komentē seriāla norisi) – bufetnieces. Viņās skatītāji atpazīst teātra režisori Edīti Siļķēnu un prīmu Anitu Birznieci. Liekas, skatītājiem neapnīk jau neskaitāmos pasākumos novadā ekspluatētie bufetnieču tēli. To atveidotājas publikas apziņā jau ir saaugušas ar “bufetčicām” tik ļoti, ka, iespējams, reizēm tautai jau jūk, kad Edīte un Anita ir pašas un kad – “bufetčicas”. Arī viņas pašas uz skatuves tik meistarīgi rotaļājās ar vispārzināmo un savu privāto informāciju, jokojot, ironizējot un vispārinot, ka zinātājiem (arī Astrīdai Vilciņai) no pārsteiguma mute palika vaļā.
“Beidzot mūsu bufetē visi soli ir pilni!” patiesu prieku pauda bufetnieces Edīte un Anita, kuras 8.marta “sēriju” veltīja saruntēmai par sievietēm un dzīvniekiem, kas ietvēra parunāšanos par mūsu katra mazo, privāto ģimeni un arī lielo ģimeni – novadu, kurā visi kopā dzīvojam. Izrādes laikā bija jaušams, ka Gulbenes Tautas teātris cītīgi lasa laikrakstu “Dzirkstele”, jo bufetnieces palaikam atsaucās un savos jokos atspērās uz tur rakstīto gan par sadzīvi, mūsu sapņiem un realitāti, dzimstību, veidiem, kā to stimulēt, gan par vietējo politiku, tradīcijām un par mūsu vadošajiem darbiniekiem.
Savu “slavas minūti” tovakar piedzīvoja Gulbenes Tautas teātra katrs aktieris, teatrāli un muzikāli uzburot jaukas sadzīves ainiņas, kurās diezin kāpēc īpaši tika akcentētas laulības pārkāpēju nedienas. Jauki ironizēt par sevi un neseno dalību televīzijas šovā “Precamies?!” ļāva Edijs Frīdenbergs. Atpazīstamas personības un situācijas seriālu “Soliņš” padara par izteikti gulbenisku un tāpēc tik mīļu! Ar īpašām ovācijām skatītāji sveica divus aktierus – Guntaru Eniku dziedošā mākslinieka lomā (pirmizrādē konsekventi saglabājot mistera X tēlu) un Valti Kraukli viņam jau iepriekšējās “Soliņa” sērijās pielautātajā Mavrikinas lomā (šoreiz pārspīlēti akcentējot sievišķību).
Ikviena “Soliņa” sērija līdzinās publiskam psihoanalīzes/terapijas seansam, iedarbojoties uz skatītāja apziņu. Kādam varbūt likās, ka šoreiz meitieši – Edīte un Anita – mutes brūķē par daudz un izsakās pārāk gari, taču tieši viņas bija šā pasākuma sāls. Tieši viņas ar saviem tekstiem, jokiem, vietējās dzīves aprunāšanu, vietējo problēmu izcelšanu un samezglotu attiecību gludināšanu audzēja skatītājos lokālpatriotisma jūtas, kas arī ir šā teatrālā iestudējumu sūtība. Anita palaikam uzrunāja vai aprunāja arī kādu no skatītāju zāles, un tas bija mīļi un vietā.
Ieklausoties publikas tik nevienādajā reakcijā izrādes laikā, kļuva skaidrs: katrs atrod to, kas uzrunā tieši viņu, katrs smejas par kaut ko savu. Un tas ir lieliski, ja izdodas uzrunāt publiku tik plašā profilā! Modernā sistēmiskā psiholoģija (autors Jurijs Burlans) mūs, cilvēkus, starp citu, iedala astoņās grupās, ņemot vērā indivīda psihofiziskās īpatnības, kas ir nosauktas par vektoriem (domāšanas veidiem). Šīs astoņas psihosociālās cilvēku grupas raksturo: akustiskais, vizuālais, taustes, ožas, mutiskais, muskuļu, urīnizvadkanāla un anālais vektors. Smejies vai raudi, bet katrs no mums pieder kādai no šīm grupām ar līdzīgu īstenības uztveri, humora uztveri, interesēm. Tā nu sanāk, ka vārds “publika”, kas kādā konkrētā brīdī apvieno skatītāju zāli, ir ļoti ietilpīgs. Publika vienmēr ir raiba. Un paldies Dievam, ka tā!
